Manī šobrīd ir daudz maizes, maizes ar kaudzi, un vēl graķītis liķiera, un div krūzes zāļu tējas, tālab kopējais miesas atslābums kopā ar pēdējā laika pusgulētajām naktīm rezultējies līdz dzidrināti stulbam acu skatam un tā-ādam domu inertumam, kas tikai ar mēslu dakšām cilājams. Vai ar sniega lāpstu. Šodien gribēju iet talkā vienam sētniekam, kas ieskrējies cīnījās ar platu liekšķeri, taču nekā – viņa pūles aprima tikpat spēji, kā sākušās – ietve tikai līdz konkrētai robežai jātīra! Tālāk, lai tīra tie, kam tālāk jātīra – kaut kā tā. Tā savu miesu nesapūlējis, rimti aiztipināju līdz grāmatnīcai, kas svētku drudzī aicinoši tukša! Och, galdu galdi nokrauti bilžu ābicēm, enciklopēdijām, rokasgrāmatām, bestselleriem un apmēram visu to pašu, tikai vecāka sējuma un par pielaidīgāku cenu! Patīkami iegriezties, taču, echh, – neies jau veikalniekiem tik viegli atdoties! Pastāv taču arī internets un vienkārši draudzīgi sakari! O, varenais Net, bez tevis vispār no manis cilvēks neizaugtu! Bez tevī pavadītiem gadiem es neiegūtu sava krēsla tīkamo formu, mana pēcpuse – dižkoka parametrus, bet labā roka – peles grūdējiemaņas! O, Net, paldies par to organiku, kas tagad manā galvā – es zinu, kā sokas Patisonam (tam pašam, kas Patinsonam) ar Stjuarti, kurš Rīgā knašākais krūšturu vērējs, ka Kombule tagadiņ vairs neampelēsies un vēl tūkstots citu svarīgu lietu, kas kompensē tos mirkļus, kad atmiņu slīdrādē pavīd zila seja – vēl divi tibetieši pašsadedzinājušies; sieviete zaļgā ūdenī samirkušām biksēm nes bērnu – Filipīnās bojāgājušo skaits sasniedzis 417… Ziemeļkoreja svinīgi paziņo par satelīta ievadīšanu orbītā, un ANO Drošības padome sasauc ārkārtas sēdi, bet kāds Latvijā korejiešu rīcību komentē ar vārdiem: ”Redzēs, ko mērkaķi ar granātu darīs…”
Un savādi – vieglāk noticēt pasaules galam, nekā pašam ko darīt. Nu būtu kaut sētnieka lāpstu tālāk pastūmis, lai kādam prieks! Būtu grāmatu nopircis un par cilvēktiesībām Ķīnā uzrakstījis, jo šāds piedāvājums pirms laba laiciņa saņemts… Nu ko, ne tikai sev, bet ikvienam novēlu vēl šogad paveikt ko labu – sev un citiem par prieku!
Ja galīgi nav ko teikt, neraksti neko! Pats saproti ko gribēji pateikt? Jeb Tev maksā par rakstu zīmēm?
Ja Stroncijs nesaprot, vainīgs ir Vents?
Es pievienojos “Stroncijam”! Ja nav ko teikt, tad labāk paklusēt. Citādi pārāk skaidri redzams, ka pašam putra galvā un ko tad vēl citiem maisīt prātu.