Pagājušajā nedēļā plašāk izskanēja ziņa, ka Latvijā ik dienu viens cilvēks zaudē dzīvību, izdarot pašnāvību, – pērn pavisam 413 (tostarp 3 bērni). Tas ir 2,5 reizes vairāk cilvēku nekā satiksmes negadījumos (avārijās pērn dzīvību zaudēja 175 cilvēki)… Pašnāvību gan pēdējos gados kļūstot mazāk – tā 2008. gadā reģistrēti 500 gadījumi. Tomēr to skaits pieaugot trijās vecuma grupās: no 20 līdz 24, no 35 līdz 39 un no 70 līdz 74 gadiem. Savukārt avārijas visbiežāk izraisot vīrieši vecumā no 18 līdz 24 gadiem ar BMW markas automašīnām. Kāpēc to visu stāstu? Tāpēc, ka policija par avārijām ziņas sniedz, bet par pašnāvībām it kā ētisku apsvērumu dēļ (lai tuviniekus nesāpinātu) – klusē. Pieņemu, ka visi neapzinīgie avāriju izraisītāji ir sociāli bīstamāki, tāpēc varam neievērot šos ētiskos apsvērumus. Arīdzan sodu tiem nevar būt par daudz, kamēr vien problēma pastāvēs. Tomēr vismaz zaudēto dzīvību satiksmes negadījumi noteikti nav valstiski svarīgākā problēma.
Vēl mazliet statistikas: ik gadu no zarnu vēža Latvijā mirst apmēram 700 cilvēki, no plaušu vēža – 1000; pavisam no audzējiem – 267 cilvēki uz katriem 100 000 iedzīvotājiem… Pērn ar tuberkulozi saslima 788 cilvēki, un šogad zīdaiņiem aptrūkās vakcīnu… Pamēģini tik iedziļināties veselības aprūpes problēmās un sapratīsi, kādam aisbergam esi pieķēries! Vai tāpēc veselības ministri Circenes kundzi TV ekrānos redzam biežāk nekā Valsts policijas Prevencijas pārvaldes priekšnieku Zivtiņu!? Vai esam padomājuši, kāpēc policija sniedz ziņas, bet slimnīca ne? Kāpēc autovadītājiem ir obligātā civiltiesiskā apdrošināšana, bet veselības aprūpē tālāk par runām netiekam? Gribu uzsvērt, ka valstī ir arī citas jomas, ne tikai veselības aprūpe, ko pretnostatīt satiksmes drošības nozīmībai. Varbūt ideāli būtu, ja Saeima darba nedēļu sāktu ar šādu – zudušo dvēseļu – tabelīti (ne tikai mirušo, bet arī aizbraukušo vai citādi zaudēto) un atbilstoši rīkotos, lai šie cipari ietu mazumā…
