Laikā, kad rakstu šo sleju, Latvija svin svētkus. Ar krāšņi izgaismotām pilsētām, ar starojošu Rīgu, ar sarkanbaltsarkaniem karogiem mastos un piederības zīmēm, piespraustām pie tēvzemes cilvēku krūts.
Manā ģimenē šī vienmēr bijusi svinama diena. Nē, ne tāpēc, ka disidentu ģimenes atvase būtu, nē, šodien ir arī dzimšanas diena manam tētim, un es varu salīdzināt, kā bija ”toreiz” – pirms gadiem, 30, 20 un arī pirms pieciem. Pavisam noteikti to nu var redzēt un sajust – pārkāpuši pāri (vai arī jau aizmirsuši) tai pieredzei, sajūtai un pārliecībai, ka valsts svētki ir vai nu ”ķeizaram”, vai partijai un valdībai, mēs beidzot šodien svinam paši savus svētkus. Un nav jau svarīgi, vai svinam ar skrējienu vai velo braucienu, kas, karogam plīvojot, sākas agri no rīta. Vai varbūt ar pošanos vakara sarīkojumam, ballei un Rīgas uguņošanai. Vai arī beidzot pēc gara pirmssvētku skrējiena birojā vai veikalā sakopjam māju un visi kopā sēžam pie ģimenes pusdienu galda. Bet varbūt arī, sagaidot tumsu, vien iededzam svecīti logā un līdz ar televizora vai radio skaņām atkal esam ar citiem ļaudīm svētku svinībās kopā…
Domu pārtrauc telefonziņa – draugi Ukrainā apsveic mūsu lielajos svētkos, visiem sveicienus sūta un aicina neizmirst: savu valsti ir jāsargā, tā nenāk par brīvu un reizēm arī par augstāko – par dzīvības cenu – ne… Par to ir jādomā, un arī svētkos nav jāaizmirst, – to atgādina draugi…
Skatoties vēsturē un arī šodienas notikumos, jāpiekrīt – viens lēmums, kāda cilvēka iegriba kampt vairāk vai kāda lielāka varas kāre, daudzu citu neizlēmība, negribēšana vai nespēja domāt, un – viss mainās. Reizēm palēnām, kā breksita mokās, bet bieži – arī vienā mirklī (kā Ukrainā, Gruzijā, Sīrijā, kā kādreiz Čehijā, Polijā, Latvijā…) – pazūd mājas, valstis un arī pašas tautas.
Jā, mums ir paveicies. Iespējams, kāds teiks, tas vienīgi Dieva, Laimas vai mazāk ticīgie, – likteņa pirksts. Man gribas domāt, ka tomēr ”pie vainas” arī pašu varēšana un griba. Noteikti arī drosme. Drosme cīnīties un izdzīvot. Un ne tikai Nāves salā, Volhavas purvos vai tepat, Džūkstē un Lestenē. Ne tikai Sibīrijā, bet arī nesenos pārmaiņu laikos un kādam varbūt arī vēl šodien…
Un, manuprāt, visos laikos ir bijis svarīgi daudz zināt, mācīties, lai varētu domāt un arī izlemt paši ar savu galvu. Lai zinātu, kur kurā brīdī par savu valsti stingri ar abām kājām uz zemes stāvēt. Piemēra pēc, ne tikai feisbukā par sliktu Saeimu un valsti balsot un kliegt, bet arī pašiem gan mācīties daudz, gan godīgi nodokļus maksāt… Jo mums – valstij, mums – tautai, visvairāk vajag stiprus un gaišus – gudrus un godīgus ļaudis!
