Jauns gads ir sācies. Ar laba vēlējumiem, cerībām un… arī bažām.
Kā nu ne, ja jau tik daudz draudu izskanējis pēdējā laikā! Nu tik būs: kritiens – ar un arī bez spilvena; smagais – kā zilonim vai arī pavieglāks – ar izpletni ļipas galā. Būs jātaupa – pat ministrijām un valdībai! Nebūs vadības līgumu un, iespējams, bet – tikai iespējams, samazināsies peļņas iespējas valsts uzņēmumu padomēs (ak, partiju dižās siles bēdas!). Un gluži kā punkts visam – premjera Vecgada uzrunas "drauds": "Daži no jums vēl Godmaņa krāsniņas atceras!.."
Un, ziniet, varbūt tieši tāpēc, ka draudu tik daudz, tie vairs neko draudīgi neliekas… Ar ko gan var nobaidīt cilvēkus, kas piedzīvojuši krievu un arī vācu laikus (nemaz nevajag pieminēt represijas); ko visa mūža ietaupījumu lielumā "iepriecinājusi" Banka Baltija; kas savas tēvu zemes sakopšanas cerības teju desmit gadus rakuši dārgā sporta veidā, ko sauc par Breša zemniekošanu?… Tā varētu saukt vēl un vēl, jo mums te, tagadnes Latvijā, ir tā laime, tas liktens dzīvot pasaules un laiku krustcelēs… Un dzīvojam, strādājam, mīlam… Par prieku sev, saviem mīļajiem un reizēm arī par spīti – tiem… arī draudētājiem…
Ja nopietnāk paraugāmies apkārt, tad, protams, ir daudz sāpīgu lietu – kaut vai tas, ka pārmaiņu laikos vislielākie draudi jau ierasti ir ģimenēm ar maziem bērniem, ļoti veciem, nevarīgiem cilvēkiem… Žēl, ka, neskatoties un it kā labi sakārtotiem dienestiem, sistēmām, daudzi no viņiem tomēr paliek nesaskatīti un neieraudzīti… Bet atkal – varbūt tieši tagad, kad pasaule savā iedzīšanas un apdzīšanas kārē ir tā kā mazliet skrējienu piebremzējusi, vairāk ieraudzīsim tos, kas tepat līdzās? Neviens sociālais dienests un aprūpētājs nespēs aizstāt līdzjūtīga un atsaucīga kaimiņa vai drauga plecu, iejūtīga garāmgājēja laikus pasniegtu roku… Izrādās, ka tieši šīs – mums nu it kā par piemirstām uzskatītās – attiecības rūpīgi jo rūpīgi tiek koptas pat prestižās Lielbritānijas skolās. Kā stāsta kāda bijusī tukumniece, tur ekonomikas stundas tiek īpaši atgādināts, cik svarīgi (ne tikai ētisku, bet arī ekonomisku apsvērumu dēļ) palīdzēt kaimiņam, cik nozīmīgi novērtēt savas pilsētiņas, mikrorajona un ciema iedzīvotāju devumu! Tiek uzsvērts, ka ikviens no mums ir atbildīgs par kopējo labklājību, kaut vai ar to, ka nevis vīzdegunīgi dzenājas pēc iedomātiem zīmoliem un to apšaubāmās kvalitātes, bet iepērkas sava ciema mazveikaliņā, ka nopērk kaimiņu zemnieka saražoto, ka dodas pie savas ielas frizierītes, ka savām rokām gatavo nelielas pārsteiguma dāvaniņas tuviniekiem… Tieši šāda, lūk, attieksme atgriežot lietām un attiecībām to īsto vērtību. Un mēs – tepat, Latvijā, taču to vēl neesam aizmirsuši!
Jauns gads, jaunu iespēju un cerību gads ir sācies.
Lai top – mūsu drosmē, spēkā un mīlestībā!
