Darbīgas rosmes un saviļņojumu pilns izrādījies šis savulaik par mierīgāko atzītais vasaras mēnesis – jūlijs. Dziesmu un deju, pagastu un pilsētu, Zvejnieku un Jūras, folkloras un senās mūzikas, arī sporta svētki… Ja vēl kādam iegadās kas personiskāks, ģimeniskāks, tad gluži vai trakam jāpaliek, lai visu pagūtu, lai piedalītos un galu galā – arī priecātos un justos gandarīti! Jo – kam gan citam svētkus rīkojam?!
Lai cik tas arī nebūtu dīvaini, visā šai piedāvājumu pārbagātība tomēr nākas arī uzklausīt ne mazums īgnu un neapmierinātu rūcēju – tas nebija tā un šitas varēja būt citādāk; kāpēc nebija padomāts par to un kāpēc šo tomēr nevarēja darīt tā?! Ja pats neesi rīkotāju vidū, vari tikai paraustīt plecus, pasmaidīt un ar nožēlu secināt – trūkst cilvēkam prasmes just prieku, žēl viņa, bet – ko padarīsi? Varbūt tā kāda bērnības trauma, rakstura vai dvēseles stāvokļa liga? Taču ja esi dienām un naktīm centies un pūlējies, ja citiem un sev domātos svētkos esi vai visu sirdsdegsmi ielicis, no sarūgtinājuma un tikpat rūgtām pārdomām neizbēgt: nu, kāpēc, kāpēc kādam pietrūcis svētku prieka? Kāpēc tik daudz sliktā meklēts un atrasts? Viena no ticamākajām atbildēm par to, kur rast svētku prieku, šķiet, ir pavisam vienkārša – svētki ir jānopelna, tie jārada un tos jāizdzīvo. Un to jādara katram pašam, negaidot "dāvinājumus" no malas.
Laikam tieši tāpēc, ka bijusi iespēja līdzi būt un darboties, nule kā aizritējušos Dziesmu svētkus daudzi pieredzējuši dalībnieki un arī klausītāji atzinuši par labākajiem, kādus nācies baudīt. Dziedot un dejojot līdz rīta ausmai, aizmirstas visi sīkie ikdienības kašķi un tikpat sīkmanīgās nebūšanas. Muguras nospiestas, teju nedēļu guļot uz grīdas; miega bijis pamaz, tik lielā barā skolas zālē kopā guļot; lai tiktu dušā, rindā jāpastāv vai jāpieceļas mazliet agrāk?.. Nu kas gan to šodien, kad prātā vien prieki un gaviles, vairs atceras?! Un ja arī atceras – tad tikai ar vērtības svaru – kas gan būtu svētki bez gaidīšanas, tapšanas un līdzdarbošanās grūtībām?
