Lai silta vasara un ziemā sniegs…

Diez, kurš šodien vēl atceras, ka pirms diviem, trim gadiem, ap šo pašu laiku dodoties ikdienas gaitās, šķendējāmies un sirdījāmies: lūk, zaļie Ziemassvētki! Sniega nav, Ziemassvētku vecītis nevarēs atbraukt!… Un kur tad vēl no dārziem nākušas ziņas, ka kādam zied roze, citam – lupīna, margrietiņa, mārpuķītes…
Šogad jau kupenas dažviet līdz puslogiem, zemi klāj balta, pūkaina seģene. Un atkal runājam kā par kaut ko ļoti ekstremālu. Viens aizkaitināts, ka nav kur novietot mašīnu, cits, ka priekšā braucošais auto par lēnu brauc vai buksē, vēl cits, ka sniega šķūre aizbērusi viņa rūpīgi izrakto celiņu. Saņemtas pat arī tādas sūdzības, ka sētnieks piecos no rīta skrapstinot ledu uz asfalta un traucē rīta snaudienu… Gadījās arī būt lieciniecei tam, kā uz ielas kāds neapmierināts vecs cilvēks sarājās ar simtlatnieku. Viens sirdījās, ka ietve nav kārtīgi notīrīta un simtaltniekam par to maksājot, otrs teica, ka nez kāpēc viņam priekš otra gandrīz par baltu velti jāstrādājot…
Bet katrai lietai ir arī sava labā puse – no veselības viedokļa raugoties, gandrīz visiem no mums lieti noder izkustēšanās ar sniega lāpstu rokā. Nu vai tad tik grūti attīrīt sniega šķūrētāja aiztaisīto celiņu? Vai tik grūti laukumos un ielās sētniekam pielīdzināt vietas, kur strādājis traktors ar sniega lāpstu, lai laukums nesaruktu mazmazītiņš? Šķiet, ka zaļajos gados esam aizmirsuši par to, ka ziemās mēdz būt arī sniegs…. Bet kur tad paliek bērnu un arī mūsu pašu ziemas prieki?! Tagad gan jautrie kalniņi pat nav jāmeklē, tie daudzviet izveidojušies no sabērtajām sniega kaudzēm vien. Ar pilnu sparu darbošanās notiek slēpošanas kalnos un distancēs, laišanās no kalna ar ragaviņām, piepūšamiem pūšļiem un plēvēm. Tā vien gribas atgādināt visiem zināmo dzejolīti: lai silta vasara un ziemā sniegs! Un ir taču labi, ja dzīvi visā tās krāšņumā arī baudām no sirds. Vismaz iecietīgi un nešķendējoties…