Domājams, ka ne vienam vien ir pazīstama tā īpašā sajūta, kad pēc ilgākas prombūtnes atkal tiek šķērsota Latvijas robeža. Jā, ceļi grambaināki, pilsētās ēku fasādes dažviet ļoti aplupušas, bet laukmalās vientulīgi stāv pamestas būdiņas, iesiluši onkulīši gar šosejas malu min vien sev zināmas līkloču takas un gaisā virmo kaut kas… tā kā no gotiņām nācis. Un tevi pārņem teju spriņģeļojošs prieks, jo te taču ir mūsu mājas un nevienam citam uz visas plašās pasaules Latvija nekļūs tik tuva un mīļa, kā man! Tomēr reizēm, profilakses nolūkos, der izkāpt arī ārpus pieraduma rāmjiem un mēģināt paraudzīties uz savu tēvzemi no malas, kaut vai cenšoties saskatīt to, ko ar izbrīnu vai apbrīnu Latvijā varētu ieraudzīt, teiksim, visam labajam atvērts tūrists.
Tikko Latvijas un tūrisma attiecības izvērtējis Pasaules lielākā ceļvežu izdevēja «Lonely Planet» žurnālists Brendons Pressers. Viņš pauda nebūt ne jaunu un pārsteidzošu, bet vērtīgu atziņu, ka Latvijā ceļotāji meklē īpašas sajūtas – piemēram, tās, ko dod iespēja veldzēties vēl dzīvā un neskartā dabā. Nevaram mēs konkurēt ar pasaules tūrisma metropolēm un piedāvāt vērienīgas izklaides, unikālus arhitektūras veidojumus vai dabas brīnumus. Drīzāk (vismaz tā apgalvo žurnālists) mūsu spēks ir pieklusināti kulturālā mākslas dzīve, kāda attīstās Rīgā, kvalitatīvos restorānos un atraktīvos tūrisma objektos ārpus galvaspilsētas. Un pats galvenais, uzsver B. Pressers, nav vis kāda tūristus piesaistošā "saukļa" radīšana (kas vislabākajās latviešu tradīcijās nereti izmaksā vismaz pārsimts tūkstošus), bet gan ticībā – ticībā, ka dzīvojam skaistā, mums paša Dieva dotā zemē, ar ko no tiesas varam lepoties. Varbūt, kad tam noticēsim, vairs negribēsies viesiem piestādīt fantastiski augstus rēķinus par nakšņošanu prastā meža būdiņā; varbūt tad ciemiņi, viņu labsajūta, nevis pašu kredīti būs tūrisma nozares centrālā ass? Varbūt mūsdienīgāki kļūs muzeji un izstādes Latvijā, kas nez kādēļ nereti ir bezgala statiski, gluži kā aizķērušies pagājušā gadsimta 50. gados. Un, kas jo īpaši svarīgi, varbūt arī beidzot pārstāsim paātrinātos tempos postīt dabu un mūsu lielāko vērtību – mežus, domādami tik, cik koksnes (lasi – ātrās naudas) tieši šodien viņi dos…
