Iespējams, gaidāmo vēlēšanu tuvums vai vienkārši nesakārtotā sadzīve un dzīve, kopā ņemta, pēdējā laikā ļaudīm biežāk likusi meklēt avīzes palīdzību. Vai tās ir netīrītas notekas, neizbrienams ceļš vai nepatīkams būvobjekts. Ļaudis, lai arī labi apzinās, ka tos, kas zvana uz avīzi (vai pašvaldību) un sūdzas, ar labu vārdu nepiemin, arvien biežāk gatavi pārkāpt savām bailēm un par taisnību savā vai daudzu vārdā cīnīties. Turklāt par spīti tam, ka tik bieži mēs tiekam aicināti ar situāciju vai pastāvošo kārtību samierināties un uztvert to kā nenovēršamību vai likteni.
Te nu atļaujiet pasmaidīt. Būtu tomēr stingri jānošķir, kas ir likteņa pirksts un kur ir tikai kādas amatpersonas vēlme, lai ļaudis tā domātu. Ja kādam saka – tas, ka lidlauks tukumniekiem ir likteņa lemts vai ka Pūrē visas brīvās zemes noteikti jāparedz uzņēmējdarbībai, ir Dieva nolemts, tiešām skan smieklīgi. Taču amatpersonu attieksme tāda, ka noticis tieši tā. Un ja kāds viņu lēmumiem iebilst, tad pretī tiek likti nevis argumenti, bet – jūs taču neko negribat… Tā negribējāt pie skolas un slimnīcas degvielas uzpildes staciju, tā negribējāt Meža ielā veikalu, tā… Bet mēs, redz, uzbūvējām, un labi… Kurš teica, ka labi? Vai ka liktenis tā bija lēmis, ka šiem Meža ielas 22. nama iedzīvotājiem jāsamierinās, ka no viņu dzīvokļiem vien dažus metrus tālāk ir smagā transporta piebrauktuve un preču izkraušana…
Protams, pie visa pierod. Tāpat kā pierod pie tā, ka grūti kaut ko panākt… Jau tas vien, ka to DUSu un veikalu tomēr uzcēla, ļaudīs vairoja pārliecību, ka pret pašvaldības ieceri var iet kaut ar tanku; nelīdz ne argumenti, ne paraksti. Protams, katra parakstu vākšana, piedalīšanās sapulcē vai citāda publiska darbība prasa drosmi, jo katram var atrast skeletu skapī un aukliņu, aiz kuras paraustīt. Svarīgi, lai šis skelets nepārvēršas par citu izdomātu likteni un neliedz saprātīgi domāt. Un tad arī vārdus – «jums jau neko nevajag» varēs uztvert veselīgi. Galu galā katrs taču liels cilvēks un pats zina, ko viņam, viņa pilsētai vai ciemam vajag. Tikai jāsāk domāt.