Vēl pirms svētkiem letiņi uzstādīja kārtējo ginesa rekordu – savācās vienkopus, sameta limpenēs bonbongas un laida vaļā slapju, lipīgu salūtu. Izrādījās, ka mūsējie ir sarīkojuši vērienīgāku, cilvēkiem pilnāku pasākumu, nekā Amerikā, kur tika aizsākta šī mazliet nenopietnā akcija.
Iespējams, šim pasākumam varbūt arī nemaz nebūtu pievērsusi uzmanību, jo, godīgi sakot, iespējams, audzināšanas dēļ, man mētāšanās, laistīšanās ar jebkādām pārtikas precēm ir šķitusi neētiska. Kaut vai, iedomājot tos pašus neēdušos bērnus Āfrikā, kas diemžēl nav mīts, kā varbūt dažam labam labpatiktos iedomāties!… Tomēr, neskatoties uz pašas lietu kārtības izpratni, varbūt jāpiekrīt, ka reizēm arī pieaugušiem cilvēkiem ir vajadzīga kāda vienkārša un nenopietna izklaide, kas ļauj aizmirst gan par ikdienas rūpēm, gan nelaimēm citur pasaulē!? Ja vien…
Jā, iespējams, šim it kā jau izslavētajam un Ginesa rekordam pieteiktajam pasākumam (patiesībā jau šķiet, ka tas ir kādas firmas biznesa projektiņš) uzmanību nepievērstu, ja pirms neilga laiciņa gluži vai balta skaudība nepārņēma, kad uzzinājām par mūsu kaimiņu – lietuviešu un igauņu centieniem rekordu jomā. Proti, arī viņi centās uzstādīt Ginesa rekordu, tikai mērķis un līdzekļi nu gluži citādi, nekā mūsējie – kaimiņi izvērsta vērienīgu atkritumu vākšanas akciju. Un tādējādi, iespējams, nošāva ne divus, bet varbūt par trīs un vairāk "zaķus" – sakopa savu zemi, spodrināja valsts tēlu, radīja izcilu audzināšanas akciju – mācīja pašu bērniem kopt dabu, cienīt to un lepoties ar savu zemi… Ja godīgi, gaidīju, ka arī mūsu vides aktīvisti uzsāks ko līdzīgu, iespējams, tad arī pie mums būtu daudz vairāk cilvēku, kas saprastu, ka mežā izmesti atkritumi neizkūp gaisā un nepārvēršas par sārtām brūkleņogām vai zaļu sūniņu; ka pēc piknika vai vienkāršas dzeršanas dabā aiz sevis pašiem jānovāc, ka atkritumu problēma nav zaļo biznesa plāns, ka…
Var jau būt, ka nav nekā slikta limonādes salūtā vai vēlmē uzstādīt rekordu, pat ja viegli pārspējamu, bet – vai ar to varam un vajag lepoties?
