Pašlaik Slampes pagasta iedzīvotāji ir nobažījušies par to, ka viņu māju tiešā tuvumā kāds iecerējis būvēt biogāzes ražotni. Cilvēkiem tas asociējas vispirms jau ar dzīves apstākļu kvalitātes pasliktināšanos, jo, nenoliedzami, smagsvara kravas, kas, iespējams, vestu pārstrādājamo materiālu uz ražotni, ceļus izbraukās. Laukos pārāk nebaidās no smakām, jo kūts taču ir katram, bet ir vietas, kur uz biogāzes ražotni pārstrādāšanai vestā masa radījusi tādu smirdoņu, ka maz neliekas, un nu biogāzes ražotne mums asociējas arī ar smirdoņu tās tuvākā un tālākā apkārtnē.
Arī lauksaimniecības produktu ražotāji ir nobažījušies, jo ceļas zemes cenas. Nevar jau pateikt, cik ilgi pastāvēs biogāzes ražotne, ilgtermiņa līgumus par izdevīgu zaļās masas piegādi neviens nesola. Iznāks vēl tā, ka vienu ražotni, piemēram, ganāmpulku nolikvidēs, bet biogāzes ražotnei piepeši izejvielu nevajadzēs… Un kur tad vēl runas par paaugstinātajiem elektrības tarifiem un sagaidāmo elektroenerģijas cenu kāpumu!
Tā dažādus nezināmus un neatbildētus jautājumu varētu uzdot bez gala. Visas šīs negācijas, arī nerēķināšanās ar vietējiem iedzīvotājiem, kopumā ir radījušas sabiedrībā ļoti negatīvu priekšstatu par biogāzes ražošanu un izmantošanu vispār.
Šķiet, laikam jau tieši vilinošie tarifi un iespējamais Eiropas Savienības atbalsts ir tie lielumi, kas ir visai gards kumoss un attīstītājiem liek par jebkuru cenu būvēt biogāzes ražotnes, koģenerācijas stacijas, nerēķinoties ne ar ko.
Un nu iznāk, ka labi iecerētā ideja par lauku ekonomikas dažādošanu, par videi nedraudzīgās enerģijas pakāpenisku nomaiņu ar zaļo, alternatīvo enerģiju un par kūtsmēslu veiksmīgu apsaimniekošanu ir degradējusies, vēl nemaz nerealizēta. Nu gluži tāpat kā savulaik ar mazajām ūdensspēkstacijām, kuras sākumā vairāk bija iecerētas vides sakopšanai, bet, kad redzēja, ka tās ir ienesīgs bizness, ar tām ne viena vien sabiedrībā ietekmīga persona aizbūvēja upes un sabeidza dabas vērtības…