Aizvadītā sestdiena un svētdiena bija dažādu svētku pilna. Un arī šī nedēļas nogale solās būt akurāt tāda pati. Un abām vienojošais ir tas, ka svētki notiek nelielos lauku ciematiņos, ka tie pulcē daudz ļaužu un gala beigās – veido to īpašo – katras vietas piederības, saistības, atpazīstamības – var to saukt, kā katrs vēlas – sajūtu.
Tikai ir viens “bet”. Lai ceļa norādē uzrakstītā apdzīvotā vieta arī pašiem tās iedzīvotājiem būtu kas vairāk par vārdu, lai tā būtu mājas, ir vajadzīgs kaut kas, kas cilvēku šai vietai pietur. Lai tevi zina! Jā, ir novada vai pagasta centrs; ir pagastmāja, skola, bibliotēka, kultūras nams, bet – ja līdz tam septiņi, desmit, 15 kilometri?! Jā, ir ģimene, vecāku vai vecvecāku mājas, taču ir vajadzīgs vēl kas, kas kādu vienu cilvēku laukos izvelk no mājas arī bez kora, deju kolektīva vai sporta pulciņa un padara par sabiedrībā vairāk vai mazāk atpazīstamu, saprotamu, vajadzīgu. Lai tu būtu iederīgs, savējais, ir kaut kam jānotiek. Nu kaut vai svētkiem, projektiem, darbiem, kuros vari piedalīties.
Varētu domāt – nu kas gan tajā visā īpašs un aprakstīšanas vērts – lai tikai ļaudis sanāk kopā, pastrādā vai izpriecājas, un tad būs arī saikne! Taču, izrādās, tas nav tikai vienkārši. Daudzos mazajos ciemos nemaz nav oficiālas saieta vietas, pašvaldībai piederošu telpu vai vismaz laukumu – viss līdz pēdējam privāts; vietām – ar žogu apkārt un atslēgu priekšā; vietām – ar nezāļu galviņām žogam pāri. Un nav arī tā aktīvista, kas izdara vairāk nekā viņa amata vai dzīves aprakstā uzrakstīts, jo nav prasības, ka pagastā vai novadā jābūt visiem ciemiem pārstāvētiem…
Laime tur, kur šāds aktīvs cilvēks ir – pagasta vai kultūras darbinieks, bibliotekārs vai vienkārši iedzimtais; kāds, kas atrod tos citus “trakos”, kuri ielaiž savā pagalmā, kantorī vai svaru būdā… Iespējams, reiz vēstures grāmatās par viņiem rakstīs, bet, iespējams, aizmirsīs, jo viņu darbs no sirds uz sirdi būs aizgājis, nevis ierakstīts dokumentos. Bet šodien viņi meklē iespēju uzturēt vietējā ciema garu, mēģina dabūt pagasta centru tuvāk ļaudīm. Lai balle, koncerts notiek pašu mājās, jo tad tiem ir pavisam cita garša. Tad ir tā īstā saistības, atpazīstamības, piederības sajūta. Savam pagastam, novadam… gala beigās arī valstij un tautai.
Patiešām patiesi vārdi.
Mums patiešām ir cilvēki ar ko lepoties, kurus īsti nevaram nosaukt par lamiņniekiem, bet tie ar visām četrām ir par mums. Jo mums šie svētki ir vajadzīgi. šie svētki palīdz turēties kopā un būt stipriem.
Paldies mūsu meitenēm Zintai un Valdai par burvīgajiem svētkiem! Ar nepacietību gaidām nākošo gadu- 5 gadu jubileju!
Svētki Lamiņos tiešām bija ļoti mīļi, sirsnīgi,jauki…Paldies abām bibliotēkas meitenēm.