Lai garaiņi nepārtop dūmos

Sociuma ”putras katls” turpina vārīties: vieni ”stāv un krīt” par Krimu, citi – atceras Kosovu, Afganistānu, Čehiju, velk paralēles ar Hitleru, par neizlēmību kaunina ASV un Eiropas Savienību…

Pēkšņi ”atklājas”, ka Latvijas pierobežā, Latgalē, cilvēki zina, kas ir Putins, bet gandrīz neko – par mūsu pašu Valsts prezidentu. Nu, kas, viņuprāt, ir Andris Bērziņš? Miljonārs (Un vai tad tā nav?! Viņš taču pats pieteicās Valsts prezidenta amatam.  Nauda jau bija, gribējās pamēģināt arī varu…)! Un tā nu mēs tagad viņu paciešam – piedodam vecišķo lēnīgumu un neizlēmību, samierināmies ar daudzām neprasmēm, kas šajā amatā mūsdienās patiesībā būtu nepieļaujamas – pat tad, ja Prezidentam valstī  būtu tikai ”dekoratīvas funkcijas”.

Klausoties un skatoties Krievijas televīzijas masīvo, ne ar ko neatspēkoto propagandu, skat, – jau dažs labs lielveikala pārdevējs „v našei Rige” pircējus vairs neapkalpo valsts valodā. Liepājā, piemēram, Krievu kopiena nosūtījusi vēstuli domei, kurā… pieprasa aizliegt bijušajiem leģionāriem atzīmēt 16. martu, jo… krievi tajā laikā savu Masļeņicu svinēšot! Un divi tik nozīmīgi pasākumi vienā dienā neesot pieļaujami, jo varot izraisīt nekārtības… Patiesībā jau šeit minētie ir tikai sīkumi – kamēr ”čekas maisu” atvēršanu valsts ”spicē” bremzēs paši tajos iesaistītie, mēs nekad neuzzināsim, cik liela ir Latvijā mītošā ”piektā kolonna” un kā tā rīkotos, ja ”Ukrainas scenārijs” tiktu īstenots pie mums. Par kuras valsts patriotiem viņi audzina savus bērnus, kādi ir viņu morāles kritēriji – mēs arī nezinām… Tāpēc nepārsteidz arī šobrīd pats jaunākais ”izgājiens” – internetā publicētais it kā nenopietnais aicinājums parakstīties par Latvijas iekļaušanos Krievijas sastāvā. Un tikai pirmajā, paviršajā acu uzmetienā var šķist, ka tas ir pretrunā Nila Ušakova ”augstsirdīgajam” aicinājumam Latvijas krieviem ”nomierināt” nobijušos un apjukušos latviešus, pastāstot viņiem, ka ”Ukrainas scenārijs” Latvijā neatkārtosies… (Gan ar piebildi: ”…kamēr es būšu politikā”)

Un vēl – neviļus jādomā arī par mūsu valstsvīriem. It kā jau var saprast tos, kas „stingri iesaka” valsts varas pārstāvjiem nepiedalīties leģionāru pasākumos 16. martā, piedraudot, ka pretējā gadījumā var nākties atvadīties no amatiem. Var saprast citādi domājošos, taču ja mums, tautai, ļautu izvēlēties: ko mēs tajos pašos TV ekrānos redzētu labprātāk – ministra seju TV ziņās 16. martā vai tomēr – regulāru pozitīvu informāciju par to, kā ministrija (un visa valdība visās jomās kopumā!) iestājas par Latgales reģiona, par visas valsts attīstību? Un par drošību arī, protams! Lai, sabiedriskās domas un viedokļu ”putras katliņiem” vāroties, tvaika mutuļi nepārvēršas kara krāsmatu dūmos!