Aizvien vairāk attālinās tas laiks, kad 18. novembrī bija bīstami dzīvoklī sveci iededzināt, nedod Dievs, vēl kaut kur loga tuvumā, jo tad visas iespējas sagaidīt nelūgtus viesus ar īpašu uzdevumu… Un tomēr arī tajā laikā bija ļaudis, kas pieminēja Latviju un loloja sapni par brīvību. To lasījām starp rindiņām dzejā un laikrakstos, to izdziedājām dziesmā, izdejojām tautas deju soļu rakstā. To pauda zemkopis, sēdams un audzēdams dienišķo maizi, to, godprātīgi savu darbu darot, apliecināja ārsts, skolotājs, strādnieks pie konveijera…
Nu laiki mainījušies un savu atbalstu un patriotismu Latvijas valstij varam paust atklāti, kaut vai piespraužot sarkanbalto lentīti pie apģērba, piedaloties dažādos svētku pasākumos. Taču jāatzīst, ka sajūtas vairs nav tik ļoti viennozīmīgas. Piezogas tāds kā sāpīgums, jo šajās svētku dienās nevaram nedomāt par tik daudzajiem aizbraucējiem, kuri bija spiesti un kuriem pietika uzņēmības doties svešumā, lai nopelnītu ģimenei iztiku. Daudzi no viņiem tieši valsts svētkos atgriezušies mājās, lai apciemotu savus tuviniekus, kopīgi nosvinētu savas Latvijas dzimšanas dienu. Un ir jādomā par to, vai, kad un cik no aizbraukušajiem atgriezīsies savā dzimtenē Latvijā uz palikšanu.
Engurnieces Ilzes Rones ģimenē bija iedibināta tradīcija 18. novembra vakarā iededzināt svecītes uz Vecupes tiltiņa. Šogad tai pievienosies arī pārējie engurnieki un nu no Vecupes tiltiņa tiks veidots gaismas ceļš līdz pat jūrai…
Protams, ar labām domām. Par to, lai gaismas ceļš sauktu mājas aizbraucējus. Lai gada tumšākajā laikā gaismotu ceļu katram uz darbiem, kas veicami arī savas valsts – savas Latvijas labā.
Paldies Engurniecei Rones kundzei par milestibu pret Latviju.