Ja tic, ka visi labie nodomi piepildās, tad šogad nu gan visi būsim veseli! Gadumijā cilvēki cits citam vēlēja galvenokārt veselību – gan tuvinieki, gan pārējie radi un draugi, gan vienkārši uz ielas vai internetā sastapti paziņas. Jo tad arī viss cits būšot: naudu var nopelnīt (nu jau arī valdība atzīst, ka seniorus pat apzeltīt vajadzētu: viņi līdz sirmam vecumam atrod, ko darīt, kā izlīdzēt jaunajiem censoņiem, kad visapkārt pietrūkst darbaroku); lietas var nopirkt vai, izmantojot savas čaklās rokas un liekot lietā izdomu, izgatavot pats. Daži pajokoja, ka visu citu izgatavošot ķīnieši, kas mūsdienās arī nav tālu no patiesības – viņiem vēl tikai, pēc peļņas dzenoties, būtu jāpagūst vienkāršo lietu kvalitāte.
Tas nu tā, ievadam… Īstenībā jau nekā svarīgāka par veselību nav. To saprot gan tie, kuri kopš jaunības dzīvojuši pareizi – nekalpojot ”zaļajam pūķim”; nav vieglprātīgi niekojušies ar apreibinošām vielām un nav kļuvuši atkarīgi no tām; saprāta robežās nodarbojušies ar sportu un citām fiziskām aktivitātēm; ievērojuši Ceļu satiksmes un citus noteikumus, kas sociālajā vidē kalpo mūsu pašu drošībai.
Taču – ne viss vēl ir tik labi un spoži. Kā pasargāt sevi un līdzcilvēkus domā tie autovadītāji, kuri pie stūres sēžas reibumā? Ik dienas, vakaros televīzijas ziņas skatoties, redzam, ka šādu vieglprāšu nav kļuvis mazāk. Vēl jo sliktāk, ka pie vainas var būt arī tuvinieki un draugi, kuri necenšas atturēt neprātīgos. Cik daudz par sevi un citiem domā tie vairāk nekā 80% autovadītāju, kuri pie stūres nespēj ”izkāpt” no mobilā telefona? Jebkurā brīdī var gadīties situācijas, kurās stūrētājs savu reakcijas spēju izrādās pārvērtējis, vai arī – pretī traucas tāds pats vieglprātis… Par ātruma pārsniedzējiem nemaz nerunāsim – ik gadu tehnika kļūst aizvien jaudīgāka, taču mums, cilvēkiem… cik nu Dievs to spēju devis, tik ir. Mūs, homo sapiens, neviens neapgreido – savu spēju robežas jāapzinās katram pašam. Jādzīvo tā, lai iespējami pilnvērtīgāk varam dzīvot bez visādām e-veselībām (kas neizprotamu iemeslu dēļ mūsu valstī joprojām klibo), bez palīdzības no malas, pārslogotos mediķus ieskaitot; bez aizvien pietrūkstošā valsts finansējuma medicīniskajai aprūpei.
Es jau saprotu – pagājušie padomijas gadi nebija viegli, daudzi tajos smagajos darbos sabeidza savu veselību, taču padomāsim: vai tagad tie, kuriem ir darbs, strādā mazāk un vieglāk? Nē taču! Ne šeit, Latvijā, ne ārzemēs. Droši var teikt, ka nevienam nav viegli, un tomēr… Vai esam saviem bērniem un mazbērniem stāstījuši, cik neveselīgi mēdz būt, piemēram, čipsi? Cik daudz liekā cukura un cik organismam tas ir kaitīgs, pārmērīgi lietojot kolu (ne velti mēdz jokot, ka aizsērējušas virtuves izlietnes visātrāk var iztīrīt, tajās ielejot kolu; ka pret ziedu dūrējiem zemeņu dobēs vislabāk palīdz šķīstošā kafija, un tā tālāk, un tā joprojām)? Un ko sev par labu var sacīt smēķētāji, kuri šo netikumu nespēj un nespēj atmest – neskatoties uz to, par cik smēķu cena tiek paaugstināta ik pa laikam. Kāds iedzīvojas uz mūsu netikumu un rakstura vājuma rēķina! Cik ilgi mēs to pieļausim? Un kā iemācīsim jaunajai paaudzei nepārtikt no amerikāniskajām dažādu -burgeru un -dogu ēstuvēm vien? Mēs taču zinām, ka dog latviski nozīmē suns. Vai tiešām nevaram sākt ēst kā cilvēki? Kā latvieši to darījuši gadsimtiem ilgi…
Ir virkne nepatīkamu, pat traģisku notikumu, kas virzījuši mani uz šādām pārdomām. It īpaši – dzirdot sirsnīgos, labi domātos labas veselības vēlējumus. Tas ir lieliski! Tas nozīmē, ka esam sākuši aizdomāties, cik svarīga mums tā ir. Sākam (vai sāksim) veselīgi ēst, sportot, atpūsties bez neveselīgām baudvielām. Lai visi labie vēlējumi kļūst par mūsu nodomiem un rīcību – lai esam fiziski un garīgi vesela, veselīga tauta!