Lai daudz īpaša un vērtīgi pavadīta laika!

Kas tad ir, vai vecums klāt?! Un nav pat atnācis viens?… Tā iesmeju pati par sevi, kad kārtējo reizi gribas citiem piebalsot vai pašai izsaukties, ka …”Mūsu laikā gan tā nebija!” Protams, ar pavisam skaidru domu, ka tad… pirms… – ai, nemaz negribas skaitīt, pirms cik! – gadiem viss taču bija un notika ja ne labāk, tad… pareizāk jau nu noteikti! Tālākie secinājumi un jautājumi jau uzprasās paši no sevis. Sākot no nīgrā: ”Nu kas gan no tiem šodienas bērniem (jauniešiem) izaugs?!” Beidzot ar drūmi biedējošo: ”Vai maz kāda prātīga nākotne būs?”

Protams, redzot, kas visapkārt pasaulē notiek, skaidrs, ka šaubām par izdzīvošanai nepieciešamo saprāta daudzumu cilvēku kopienā savs pamats ir, bet… Kad tā vairāk pavērtē, iedziļinās; kad tā pa īstam salīdzina gan zināmos vēstures faktus, gan pašu pieredzēto, jāsecina, ka… ja ne gluži tāds pats, tad kas līdzīgs jau ir gan bijis, gan pieredzēts. Un arī to ir nācies pieņemt, ka ir gana daudz nepatīkamu lietu, notikumu, kurus, lai kā censtos, nevaram ne novērst, ne padarīt par nebijušiem. Varam vien censties atrast un paši nepārkāpt to robežu, kas atdala cilvēcīgo no gluži pretējā…

Bet šoreiz tomēr par it kā piezemētākām lietām. Nu, piemēram, patīk vai ne, bet jaunais ikdienā ienāk visu laiku. Vēsture liecina, ka gandrīz vienmēr sākotnēji tas ir kritizēts, noliegts, uzņemts ar bažām. Un nemaz nav jāskatās uz augstiem plauktiem un vispasaules mērogiem. To visu varam novērot arī savā ikdienā.

Nu, piemēram, jau kādu laiku kopīgajā publiskajā telpā un arī mazākās kopienās (skolās, ģimenēs, redakcijās…) izskan tiešām nopietnas un, ko tur liegties, arī pamatotas bažas par to, ka jaunieši nelasa, ka īsti pat neprot lasīt, jo… neuztver pat par pāris teikumiem garāku tekstu. Ka nesaprot tā jēgu. Ka daudzi tāpēc faktiski ir uzskatāmi par funkcionāliem analfabētiem… Protams, ka tā ir problēma. Bet… Pirmkārt, ja tik ir vēlēšanās, tā ir risināma! To pierāda Somijas piemērs, kur ar rūpīgi pārdomātu akciju un visas sabiedrības iesaisti tiešām tika panākts nopietns izrāviens. Turklāt, kas jo svarīgāk, tas sekmēja arī šīs valsts kopējo izaugsmi izglītībā (un esmu pārliecināta, ka tas ir vai būs redzams arī citās jomās), ko nu jau izvērtē gan visas Eiropas, gan pasaules mērogā. Otrkārt, ja bēdājamies, ka aizvien mazāk paliek grāmatu tārpu jeb rijēju, kāds, piemēram, bija gan mans vectēvs, gan ir mamma, vismaz divi no bērniem un bērnībā un jaunībā arī pati, tad… Nu, jāatzīst taču, ka ne puse no tām izlasītajām grēdām nebija ne kādi izcilie literatūras pieminekļi, ne filozofiskie traktāti vai izziņas krājumi. Lasīšana lielā mērā bija… izklaide! Tā bija iespēja ”izdzīvot” simtiem dzīvju, gūstot simtiem un tūkstošiem pieredžu, prātā, iedomās izbaudot reālas un arī pavisam fantastiskas lietas, piedzīvojumus. Bet tagad šo visu un pat vēl vairāk var gūt, pirmkārt, jau televīzijā, bet vēl jo vairāk – interneta visdažādākā dziļuma slāņos! Un godīgi jāatzīst, tas nav ne labi, ne slikti, ja paaudzi, kas sēdēja uz grāmatu kaudzes, nu aizstājusi tā, kas nav atraujama no viedierīcēm…Tā vienkārši ir. Turklāt patiesībā taču abos gadījumos vienīgais nosacījums: kas par daudz – tas par skādi…  Tiešām ticu (un pirmie jaunāko bērnu novērojumi liecina, ka man varētu būt taisnība), ka pati dzīve, tās notikumi, pienākumi, prieki, bēdas, aizraušanās un viss cits, ko pasaule mums piedāvā reālajā laikā un telpā, pavisam dabiski liks atrauties gan no datoriem, gan telefoniem, gan, ja vajadzēs, arī no visiem citiem viedajiem rīkiem nākotnē, ko, esmu pārliecināta, gan kāds jau šobrīd izgudro…

Ja nu tomēr ir tas otrais – tas ”par daudz” – variants, tad jāsaka, ka te atkal ir vismaz divi skatu punkti un attiecīgi risinājumi. Ja bērns vai pieaugušais reālās pasaules vietā izvēlas iedomātu, iluzoru, izfantazētu, citu cilvēku izgudrotu (viss viens, vai filmā, grāmatā, sociālo tīklu ietekmeļu tekstos, video stāstos…), tad tas tomēr ir konkrētā cilvēka un arī sabiedrības kopējās veselības jautājums, kas tiešām risināms kompleksi. Bet ja runājam par vienkāršākām un, bērnu gadījumā, labi zināmām audzinoši pedagoģiskajā metodēm, tad nekas iedarbīgāks par labu ikdienas piemēru nav izgudrots… Esmu pārliecināta, tikko tēti un māmiņas, mājās pārnākuši, pie ģimenes galda vai kafejnīcā sēžot, noliks malās savus ”viedi mobilos” draugus un būs gatavi ar saviem bērni un viens ar otru kvalitatīvi pavadīt kopā kaut stundu savas vienīgās īstās dzīves laiku, daudzas it kā sarežģītas lietas atrisināsies it kā pašas no sevis (galvenais nenokavēt, jo par pusaudžiem jau pavisam cits stāsts)… Un to arī mums visiem no sirds novēlu – daudz īpašā un visvērtīgākā laika, kas ar visu sirdi, prātu un garu pavadīts kopā ar sev tiešām svarīgiem, mīļiem un tuviem cilvēkiem!