It viss liecina, ka valsts simtgade neapturami tuvojas. Par to aizvien skaļāk runā un raksta visos medijos, spriež visās sanāksmēs un cita veida sēdēšanās. Viss, sākot no ziediem dārzā un jaunatklājamām piemiņas un atceres vietām līdz pieskaņotām jaunbūvēm un īpašiem sociālajiem projektiem, – viss lielajai jubilejai. Kas svarīgi, tās vārdā un arī tai pateicoties, iespējams, mazāk pamanāmi, bet visai mērķtiecīgi dažādās auditorijās tiek spriests arī par pašu svarīgāko – par vērtībām, kas katram no mums un visiem kopā ļauj lepoties ar to, ka esam šīs valsts, šīs – savas vienīgās – Tēvzemes daļa…
Vienlaikus, uzklausot, vērojot un vērtējot valstī un tepat, mūsu pašvaldībās, notiekošo, ar nožēlu jāsecina, ka no vēstures daudz neko nemācāmies un, iespējams, arī tāpēc sabiedrības attīstības ziņā vēl joprojām nekur tālāk par sākumskolas pakāpi tikuši neesam. Nu, kaut vai tāpēc, ka uz valsti, uz tās pašvaldības kopienas daļu nereti skatāmies kā uz slaucamu govi vai labākajā gadījumā kā Veidenbauma dzejolī – kā uz košām puķu lejām, tik rēķinot, cik siena viņas dos. ”Nu, saki, kāpēc mums nav normālas slimnīcas, normālas veselības aprūpes!? Kāpēc mums te viss tik sū….s?!” līdzās citām sūdzībām par ”neciešamo valsti, riebīgo valdību un noziedzīgajiem deputātiem” jautā labi pazīstams vīrs, kurš pamanījies nu jau līdz pensijas vecumam nodzīvot visai pārticīgu dzīvi, strādājot, saņemot par darbu samaksu, izaudzinot bērnus un nu jau arī mazbērnus, bet nesamaksājot nodokļos ne santīma, ne centa… Arī tāpēc nekur tālāk neesam tikuši, ka turpat līdzās nodokļu nemaksātājam (un varbūt tieši tāpēc nemaksātājam) joprojām ir kupls pulks visādu rangu ”vadītāju un pusvadītāju”, kas uzskata, ka valsts vai pašvaldības amats vai amatiņš ir padarījis viņu par dieva vietnieku šajā saulē, kam turklāt pienākas viss, ko no amata var ”izspiest” – pabalsti, atbalsti, ”pieredzes apmaiņas” tuvās un tālās ārzemēs, naudas balvas un, protams, arī uzslavas un gods. Turklāt, kas interesanti, daži savus bonusus valstiskās struktūrās cenšas pat tā kā atdot mantojumā…
Taču vissāpīgāk, ka joprojām, pat neskatoties uz kliedzieniem par drūmo demogrāfisko situāciju un valsts attīstības dokumentiem, kur ierakstīts, ka lielākā valsts vērtība ir Cilvēks, joprojām ik uz soļa sastopam ļaudis, daudz cilvēku, tai skaitā ģimenes ar maziem bērniem, kas joprojām dzīvo neciešamos, cilvēka necienīgos un mūsdienās vairumam pat nepieņemamos apstākļos. Piemēram, kā tā nesen Tukuma lapā aprakstītā ģimenīte, kurā (ak vai, cik arī tradicionāli!) mamma kopā ar vecomammu par savu kuplo saimi cīnās vienas un, vai nost mirdamas, cenšoties parūpēties gan par veselajiem, gan slimajiem kuplās saimes bērniem. Ģimene cīnās! Cīnās, ne dzīvo, jo pašvaldība tai ierādījusi ne tikai bērniem, bet cilvēkiem vispār nepieņemu ūķi, kurā turklāt pat mēnešiem (!) nav iespēju nomazgāties, normāli izmantot tualeti vai kā citādi lietot ūdeni, jo kanalizācija nestrādā!
Jā, pašvaldībā ģimeni zina, sociālie darbinieki ar to ”strādā”… Nu kā tad nezinās, kā ”nestrādās”, ja jau gadu trešo šo – līdz kliņķim nolaisto, normāli neizremontēto, nekādām sanitārajām un drošības normām neatbilstošo nezin ko bez normālas kanalizācijas pašvaldība atļaujas ierāda daudzbērnu ģimenēm! Un šoreiz – pat ģimenei, kurā aug bērns ar smagu invaliditāti, tātad visneaizsargātākajiem, pēc būtības visatbalstāmākajiem jebkkuras sabiedrības locekļiem… Un, kā izrādās, ”aplaimošana” ar šādu… platību (nu nekādi neceļas roka to nosaukt par dzīvojamo…) ir likumsakarīga, jo, kā teju sirds šķīstībā norāda atbildīgā domes darbiniece, ne par ko citu taču darbos pāri galvai un trūkumā līdz pleciem iedzītā ģimene taču samaksāt nevar!…
Pēc papīriem, iespējams, viss būs, kā nākas; iespējams, varam pat teikt, ka solis augstāk ir kāpts, jo vēl pirms gadiem 15 un 10 šādu ģimeni gaidītu arī papildu sods, iespējams, pat bērnu izņemšana no ģimenes un nodošana ”labākās”, mātes sunīšana un ”sociālā” tramdīšana – sak, nu neproti, mammīte, dzīvot, mēs – ”ciema dāmas” – tev palīdzēsim! Taču tik un tā – par sākumskolu arī vēl pēc 100 gadu tālāk savā valstsvedībā netiksim, ja par tiem, kas bērnus audzina un kam patiešām klājas grūti, pa īstam – bez papīriem un tukšas muldēšanas – parūpēties nevarēsim.
Kamēr mēs visi nesapratīsim, ka tie laiki, kad cilvēks tiešām bija vērtība ir nu jau 28 gadus senā pagātnē, mūsu dzīvē nekas nemainīsies. Un par kādu cilvēka cienīgu dzīvi mēs vispār varam sapņot valstī, kurā materiālas vērtības neražojošu parazītu jau sen ir krietni vairāk nekā pievienotās vērtības radītāju. Turklāt apetīte šiem parazītiem ir apgriezti proporcionāla viņu devumam sabiedrībai.
to pašu teicu tālajā 1997 gadā