Tuvojoties Latvijas dzimšanas dienai, aizdomājos, kas tad īsti mani pie šīs zemes saista? Kādēļ, neskatoties uz visām mazajām un dižajām valsts ķibelēm, tomēr jūtos te piederīga. Ne mums te kalni augstākie, ne lauki leknākie un arī cilvēki, ko tur liegties, nav Latvijā tie laipnākie un atsaucīgākie. Un sapratu, pirmkārt, ne jau mēs izvēlamies (vismaz apzināti), kur piedzimt. Bet tas nu ir skaidrs – zeme, tradīcijas atstāj nospiedumus katra atsevišķa cilvēka liktenī. Tas taču ir tik ļoti latviski, netiekties pēc zilajām tālēm un plašajām jūrām, bet vairāk tā sirsnīgi pieķerties savam kaktiņam, savam stūrītim zemes… Bet man personīgi mana zeme būts te, Latvijā, ja blakus būs mani mīļie un tuvie cilvēki.
Ir taču tā, ka ik dienu mēs redzam tik daudz cilvēku, ieskatāmies tik daudzās sejās, bet paiet gadi, un it kā pazīstamie vaibsti, ja nav ikdienā skatīti, prātā sāk bālēt un, reiz atkal uz ielas satiekoties, cilvēks pat šķitīs tā kā pazīstam, bet – kāpēc…būs jau piemirsies. Bet ir sejas, kuras no atmiņas neizdzēšas – tās, kuras reiz esam skatījuši ar mīlestības pilnu skatienu. Vai nav tā, ka sev mīļos atpazīsim gandrīz jebkurā vietā un laikā, pat ja vaibsti viņu sejās vai arī mūsu atmiņās būs mainījušies? Vai ir iespējams aizmirst savu vecāku, bērnu, labāko draugu sejas? Nu vismaz man šie cilvēki ir tās nesaraujamās saites, kas pie zemes saista…
Jā, pašu izvēles vai, pareizāk, gan vairāk piespiedu brīvprātīgā kārtā mūsu tautieši dodas no Latvijas prom. Un, manuprāt, nekad un nevienu atpakaļ uz dzimteni neatvilināsim (arī brīnumaina ekonomikas atveseļošana te nelīdzēs), ja konkrētais cilvēks būs sarāvis vai arī nemaz nebūs paguvis izveidot cilvēcisko attiecību saites te – Latvijā.
Tādēļ arī novēlu šajos svētkos – samīļot sev tuvos klātienē, bet domās tos, kas tālumā, lai viņiem būtu kur un, galvenais – pie kā atgriezties.
