Lai arī jau puse nedēļas garām, vēl aizvien tiek apspriesta un dažādi vētīta svētdien pie Saeimas notikusī protesta akcija. Ieskatoties interneta komentāros, nākas lasīt necerēti daudz nievājošu vārdu un izteicienu, kas veltīti svētdienas protesta akcijas dalībniekiem: "Uzpirktie!", "Ķengātāji, kas velkas politikāņu pavadā!", "Zagļa atbalstītāji…", "Prātu izkūkojušu pensionāru, kā arī graut un postīt kāru pusaudžu"… Un šiem līdzīgus izteicienus nākas dzirdēt pat no cilvēkiem, kurus līdz šim nu nekādi nevarēja saukt par valdošo atbalstītājiem.
Jāatzīst, ja pati nebūtu piedalījusies šajā akcijā, varbūt tagad mulstu mazāk. Daba pilnbriedā, darba netrūkst, gaiss trīs un viļņojas Dziesmu un deju svētku gaidās – dvēsele augšup vien ceļas! Bet te, pēkšņi, – nievas, ķengas, zākāšanās un pat olas pieklājīgos uzvalkos tērptu vīru mugurā. Divu domu nav – izvēle skaidra. Ja vien…
Ja vien vairāku stundu garumā nebūtu vērojusi cilvēkus sev apkārt, nebūtu ar viņiem runājusi, nebūtu izjutusi to saviļņojumu, sāpes un izmisumu, kas ne jau ķengās, bet brīdi pa brīdim ieskanējās dziesmā: "Daugav`s abas malas mūžam nesadalās: ir Kurzeme, ir Latgale, ir Vidzeme mūsu!…"
Vai ir mūsu? Un – kas esam mēs? Tie, kas sēž pie "kungu siles" un reizēm tajā iebrien arī ar kājām? Kas zog, pērk un pārdod visu, ieskaitot Latvijas valsti? Kampēja dabas pārņemts, pārdod visu, par ko kāds ir gatavs maksāt, bet par zagļiem nosauc citus? Arī tie jau esam mēs, kas saka, ka viss piegriezies un jau rītu brauks pelnīt naudiņu un maksāt nodokļus citur. Bet, būdami tur – svešajā peļņas zemē, ik dienu, ik stundu un brīdi – alkstam dzīvot šeit, savā mīļajā – zaļas zemes un zilas jūras zemītē. Un – mēs esam arī tie, kas ar augstprātīgu, viszinīgu vai reizēm arī nievājošu smīnu sēž malā, lepni nekur nepiedalās, uzskatot, ka tieši tā paredz labas audzināšanas vēl labākais tonis. Jā, un tad ir arī tie naivie, tie Antiņi, kam sirdsapziņa ar nelietību samierināties neļauj, – arī tie esam mēs… Var jau būt, ka Antiņš ir mītisks un pārāk jau ideāls, tāpēc arī visai neticams tēls. Un tomēr – tik ļoti gribas noticēt, ka viņam izdosies. I kalnā uzjāt, i princesīti lejā novest…
