Lai būtu droši, ka palīdzēs

Nabadzības mazināšana – tas ir viens no svarīgākajiem mērķiem, kas iekļauts galvenajos mūsu valsts plānošanas dokumentos – Latvijas nacionālo reformu programmā un Nacionālajā attīstības plānā. Taču, kā, veicot valsts sociālās iekļaušanas politikas lietderības revīziju, secinājusi Valsts kontrole, ”fakti atklāj sadrumstalotu, nekoordinētu un uz precīziem datiem nebalstītu valsts un pašvaldību līdzekļu novirzīšanu nabadzības mazināšanai, kas ne vienmēr sasniedz nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautās personas.” Un diemžēl šiem secinājumiem nākas piekrist arī mums – žurnālistiem, jo, pat neskatoties uz krīzes ierobežojumu laiku (bet, iespējams, tieši tādēļ) vai ik dienas gan telefoniski, gan arī klātienē nākas uzklausīt nelaimē nonākušu cilvēku bēdu stāstus… Nē, nepārprotiet, vismaz Tukumā un līdz šim arī Kandavā, sazinoties ar sociālo dienestu, lielākoties vairumam problēmu salīdzinoši ātri ir rasts risinājums. Atšķirībā no 90. gados novērotās attieksmes, kad šķita, ka sociālie dienesti paredzēti galvenokārt tam, lai ikvienam palīdzības meklētājam ”atsistu” jebkādu vēlmi to darīt vēl kādu reizi, šobrīd pieeja tomēr ir cita… Sociālie darbinieki izsmeļoši spēj atbildē uz katru jautājumu, katrai situācijai ir izstrādāta sava rīcības shēma un mehānisms, pēdējos gados nav nācies dzirdēt krasu noraidījumu, sak, lai tik cilvēks atnāk, uzraksta iesniegumu un tad…

Bet daudzos gadījumos tomēr jāsecina – raksti vai neraksti iesniegumu, skaidrojies ar vai bez avīzes starpniecības, risinājuma – tāda, kas neliktu no reizes uz reizi lūgties it kā elementāras lietas vai arī ļautu gūt atspērienu ilgākam laikam, īsti jau nav. Nu, piemēram, ko lai saka tam labam pulciņam ļaužu, kam  Tukuma pilsētā nu jau vairāk nekā divus mēnešus nebija un joprojām nav nekādu iespēju kārtīgi nomazgāties?… Kovids – jāpaciešas? Cik ilgi? Līdz vasarai, kad arī Slocenē, iespējams, varēs mazgāties? Bet varbūt  līdz 2021. gada vasarai, kad, iespējams, būs izgudrota vakcīna? Atbildīgie skaidroja, ka esot jāmeklē iespējas, jāiztiek ar apmazgāšanos vai esot jau arī privātās pirtis… Jā, iespējas jau ir visādas, taču skaidrs jau, ka līdz ar nabadzības risku arī to iespēju… ir maz vai reizēm nav nemaz. Tā, piemēram, viena no ģimenēm, kas šai ziņā regulāri lūdz redakcijas palīdzību, lai mudinām atbildīgos šo situāciju risināt (cita starpā abi ir invalīdi), dzīvo šaurā jo šaurā pašvaldības sociālajā dzīvoklī ļoti trūcīgos apstākļos, taupot gan gāzi, gan ūdeni, jo nespēj samaksāt faktiski ne par ko (iztikas līdzekļi abiem kopā nepārsniedz 180 eiro). Nu kādas tur iespējas?! Abi dzīvo nemitīgā stresā – bailēs, ka tiks izlikti uz ielas… Jo jau gadiem ir parādnieki. Un tagad tādi būs vēl lielākā mērā, jo īres maksa dzīvokļiem, to ”peļņas daļa” taču ir paaugstināta.

Jā, izlikšana no dzīvokļiem, no pašvaldības piešķirtiem un pat sociāla statusu ieguvušiem mūsu pilsētā nu esot kļuvusi par aktualitāti. Turklāt, izrādās, jau atkal – šis Damokla zobens tiekot vicināts galvenokārt pār sociāli neaizsargāto ļaužu galvām. Vientuļiem, veciem, slimiem, grūtībās nonākušiem… Jā, un šai ziņā šķiet nekas no gadsimta sākuma nav manījies – gadiem solītās namu apsaimniekotāja un sociālā dienesta sadarbības, lai laikus fiksētu grūtībās nonākušu cilvēku, ģimeņu situācijas un problēmas arī uzreiz risinātu, acīmredzot joprojām nav. Jo kā gan citādi līdz tiesai būtu nonākusi kādas vecas vientuļas pensionāres lieta? Viņa gan turklāt nav parādniece, bet… bija aizmirsusi savlaicīgi pārslēgt īres līgumu, kas tagad nu esot jādara katru gadu. Ak, esi vientuļa un vēl aizmārša savos vairāk nekā 75?! Pa taisno – uz tiesu prom!…

Atzīšos, patiešām ar lielām bažām domāju par daudzu mūsu līdzcilvēku nākotni, jo īpaši par ģimenēm ar maziem bērniem… Šobrīd, kad daudzi vecāki zaudējuši darbu, bet maksājumu apjoms samazinājies, iespējams, vien par iepriekš transporta izdevumiem un kādām izklaidēm tērēto daļu, nabadzības risks ir ļoti augsts… Daudziem. Bet diemžēl, diemžēl gan valsts, gan pašvaldību plānotais izskatās vien pēc tādiem no padomju laikiem labi pazīstamiem tā sauktajiem ķeksīšu pasākumiem. Nu labi, pagarinās zupas virtuves darbu par dienām septiņām (tik un tā lielāko zupas virtuves izmaksu daļu – par četrām dienām nedēļā – taču iznes SIA «Dekšņi»!). Samaksās pabalstu par bērnu – 15 eiro  mēnesī – un miers? Viss kārtībā? Sociālā apdraudējuma riski mazināti? Ziniet, man, piemēram,  šai ziņā visai būtisks liekas bērnudārza jautājums. Un ne tikai tāpēc, ka tas dotu vecākiem strādāt un parūpēties par ģimenes iztiku, bet arī tāpēc, ka, domāju, daudzām trūkumā nonākušām ģimenēm tā ir teju vienīgā iespēja, kā nodrošināt, lai vismaz bērni būtu kārtīgi paēduši…

Ļoti ceru, ka gan krīzes laiks, gan valdības apņēmība un acīmredzami jau gana tuvās pašvaldību vēlēšanas būs labs pamats tam, lai Valsts kontroles uzskaitītajām un šeit pat, ”uz vietām”, labi redzamajām problēmām ķertos klāt, daudz nevilcinoties. Un, kas svarīgākais, lai vietēja un arī lielāka mēroga politiķi to darītu atbildīgi un, cik nu iespējams, arī iedziļinoties ikviena grūtībās nonākuša un par sevi īsti parūpēties nespējīga cilvēka likstās. Ja ne cita iemesla dēļ, tad varbūt atceroties seno parunu, ka no slimībām, vecuma un ubaga tarbas nav pasargāts neviens no mums.