Tad, kad pašdarbnieku sezona kārtīgi iešūpojusies, kad apgūts kas jauns un kolektīvi izkoptās prasmes un iemaņas šad tad atrādītas arī vairāk vai mazāk atsaucīgu skatītāju vai klausītāju lokam, klāt ir viens no atbildīgākajiem brīžiem – prasmju izvērtēšanas un, ko tur liegties, arī salīdzināšanas skates. Par laimi vai kā, bet šai ziņā pamatnosacījumi nu jau no tālajiem manas bērnības, tas ir padomijas laikiem, šķiet, daudz nav mainījušies. No augšas tiek izvirzītas obligātās lietas – tās, par kurām maz, bet tomēr maksā valsts – par Dziesmu un deju svētku kustības iedzīvināšanu (deju kolektīvu, orķestru un koru repertuārs), par to, ka dažas dejas un dziesmas, skaņdarbus ir jāapgūst un arī skatē jāizpilda obligāti, ka kolektīviem jāpiedalās kopmēģinājumos un arī dažos citos valstiski organizētos lielpasākumos – novadu svētkos un salidojumos. Līdzīgi tas ir arī mazākiem kolektīviem – ansambļiem, teātru un folkloras kopām, pat daiļamatniekiem… Taču te gan ir vairāk brīvības kā pašiem kolektīviem, tā vadītājiem un kultūras darba organizatoriem. Tieši viņu un citu pašvaldības atbildīgo rokās ir tas, vai skates – šie it kā jau brīvprātīgi obligātie ikgadējie pasākumi kļūst par visiem – gan klausītājiem, gan dalībniekiem – priekpilnu un baudāmu notikumu vai tikai par mazliet nervus kairinošu, kaut kādam slikti apjaustam pienākumam atdotu dienu, kas kā trekns ķeksis tiek ievilkts kāda ļoti atbildīga ierēdņa atskaitē…
Par to jādomā, redzot, cik daudzi sadejošanās un sadziedāšanās koncerti, kas, skates gaidot, notiek viens pēc otra, tomēr paliek kā savējo sveiciens savējiem, jo tikai rets un ļoti rūdīts klausītājs vai skatītājs ”no malas” var izturēt stundām ilgu viena veida pašdarbības pasākumu bez nopietna scenārija, bez interesantiem iestarpinājumiem, bez tikai konkrētam pasākumam raksturīgām radošuma rozīnītēm. Par to bija jādomā, kopā ar kori viesojoties Mažeiķos un redzot, ka nemaz nevajag daudz, pietiek ar vietējās mūzikas skolas pedagogu un audzēkņu nelieliem priekšnesumiem, ar atraktīviem kolektīvu pieteikumiem, lai tradicionāls koncerts sniegtu gan estētisku, gan emocionālu baudījumu.
Par to bija jādomā arī pēc nesen notikušās novadu ansambļu skates…
Manuprāt, šogad daudzi ansambļi arī bez pēdējos gados modē nākušās dažādu atribūtu un citu teatrālu momentu izmantošanas sniedza ļoti baudāmus, izjustus un muzikālus priekšnesumus. Teju par katru no ansambļiem un tā vadītājiem varētu pateikt daudz labu vārdu. Daudzus varēja paslavēt par apbrīnojamu izaugsmi («Domino»), par dziedāšanas prieku, par repertuāra izvēli, dziedāšanas kultūru, aranžējumu utt, utjpr (Dzintras Lindes, Sandras Šteinbergas, Gitas Vanagas, Daces Perševicas vadītie kolektīvi; piedodiet tie, ko nedzirdēju!). Diemžēl, kaut daudzkārt solīts, arī šogad skate par koncertu tomēr netapa, bet žūrijas izvērtējuma (tāds taču bija!) un labo vārdu vietā bija tikai viens paldies… pašvaldībām. Tām, kas dažiem ansambļiem sagādājušas skaistus tērpus
Ivonna, vai Mažeiķos jūs piedalījāties skatē????? Kaut kā neticās, ka skate tur tiktu pieteikta ar atraktīviem kolektīvu pieteikumiem….. Vismaz nopietnos konkursos un skatēs šovs parasti izpaliek.
Bet, ja runājam par paldies – arī to ir jāmāk savu reizīti pateikt.
Visiem pašdarbniekiem novēlu veiksmi turpmākajās skatēs!
Par to jau arī stāsts, ka skate vei ne, bet Mažeiķos varēja novērot, ka nevajag daudz, lai notikums būtu patīkams un baudāms vairumam klausītāju-skatītāju, lai tas kļūtu par notikumu, nevis mokām…
Saprotu, ka skates ir mokas arī žūrijai, bet kāpēc tād nevar ko mainīt. Šogad, redz, ienāca beidzot prātā, ka bērnu ansambļus var saukt kopā atsevišķi. Varbūt arī pārējo skati varēja sadalīt saprātīgās daļās un skati papildināt ar kādu pieaicinātu mākslinieku paraugdemonstrējumiem-priekšnesumiem? Nevajag nemaz tik daudz, lai mokas pārvērstu par iepriecinājumu… Manuprāt. Par to arī sleja.
Un arī par to, ka tiešām sāpēja sirds, jo neviens pat nepaslavēja tos daudzos labos kolektīvus un viņu vadītājus…
Cik jauks skatījums,pilnīgi piekrītu arī skates vajag padarīt ne tik saspringti stīvas.
Skate tik tiešām nav cirks. Ko jūs gribat lai jums pēkšņi rāda burvju trikus un smīdina līdz asarām? It sevišķi deju skatē?! 😀
Kurš te runā par cirku?! Man šķiet, ka autore runā par kultūru, kas varētu būt saistīta arī ar pašdarbību… Un, jā, te nav pateikta vēl kāda lieta, kas novēroja. Reizēm ir sajūta, ka pašdarbnieki ir tikai kaut kāda padumja masa augsti zinošu un un bišku augstāk stāvošu acīs, kaut kas ne visai cienījams, ar ko tomēr var realizēt savas ambīcijas. Jā, un es arī esmu pamanījusi, ka vismaz mūsu novados paldies saviem cilvēkiem, tiem, kas nav kaut kādos amatos, pateikt tie, kas amatos, tiešām pateikt nemāk.
Skates ir jālikvidē.Kam tās vajadzīgas? Jāveido konkursi. Dziesmu svētku kopmēģinājumos apgūst repertuāru.Ja reiz mēs ejam uz mēģinājumiem sava prieka pēc, bez atlīdzības, tad ar mums jārēķinās, mēs dodam prieku citiem, paši veidojam savas koncertprogrammas.Pašvaldības pašas var izvērtēt, ko un cik katram kolektīvam dot.