Lai ar smaidu izdodas!

Kā viegli un ar smaidu pateikties labiem cilvēkiem par tik vienkāršu, bet žurnālista arodā nepieciešamu lietu, kā pretimnākšanu – atsaucību un labu sadarbību? Pēdējos sešus mēnešus iespēju robežās rakstu par notikumiem Kandavas novadā un, kaut kā sanācis, ka notikumus un iepazītos cilvēkus tiešām varu atcerēties tā – viegli un ar smaidu. Es ta bērnībā daudz uz galvas kritu un bez plata smaida vairs nekur – ar mani viss skaidrs, bet ar kandavniekiem!?… Var jau teikt – kā sauc, tā atsaucas, tomēr man tīk domāt, ka Kandavas pusē vienkārši daudz labu cilvēku un žurnālists kaut kā tikai labos vien satiek… Protams, avīzei uztic arī bēdu stāstus un problēmu risināšanu, taču līdz šim tie vairāk bijuši neizpratnes jautājumi – kā tur Mirtante teica, «vajadzēja taču parunāt..» Tad nu piestrādāju par sakarnieku starp iestādēm un iedzīvotājiem un priecājos, ka lielām cūkām, kādām taču vajadzētu būt dižozolu novadā, ceļu neesmu pārracis un ar nevienu nav jāsabļaustās par preses brīvību un tiesībām. Ā, vienreiz gan projām raidīja – kartinga trasē ministra vizītes laikā, taču televīzijas pārstāve pēc principa – sievietēm nesit, uzgrieza trases sargam muguru un pirmā atrada caurumu žogā un pestījošo acu kontaktu ar ministru… Kaut kā zīmīgi, bet trasē joprojām klusums. Negribētu teikt, ka tas ir plašsaziņas līdzekļu nopelns, ar ko vajadzētu lepoties (tie kandavnieki, ar kuriem esmu runājis, lielākoties vēlas trases darbības atjaunošanu), tomēr kopīgie sabiedrības – Latvijas – Eiropas demokrātijas uzstādījumi ir jārespektē; ne vienmēr politisko pogu spaidīšana nes gaidīto rezultātu, bet izvairīšanās no preses ir zināms indikators, kas varbūt liek padomāt par slēpjamām spēlītēm un sabiedrības interešu neievērošanu… Tieši tāpēc novērtēju to atsaucību un atvērtību, ko tik bieži esmu sastapis Kandavas novadā – foršiem cilvēkiem viss izdodas, un – lai tā arī notiek!