Vasara – tā līgani un gandrīz nemanot – pārgājusi atvasarā. Brieduma laiku pakāpeniski nomaina ražas laiks. Kas mūsos, reiz radies, aug un briest? Kaut vai – sākot ar mazumiņu…
Labrīta vietā – „Čau!” Labdienas vietā – arī. Tiekoties un šķiroties. Garām skrienot un pat sirsnīgi apkampjoties. No visas sirds, un – arī pa gaisiem vien: čau!, čaviņa! un atkal – čau!… Tā mēs it kā itāliski ”čaukstam”, itāļi nemaz nebūdami… Un tā – no savstarpējās komunikācijas pamazām un nemanot pazūd labrīts, laba diena un labsvakars. Kaut kur dziļi apziņas stūrītī klusi kā pelītes tup atsveicināšanās vārdi ”ar Dievu!”, ”ar to dieviņu!”, un varbūt vienīgi kāda sirmmāmuļa to izčukst, mazmazdēliņam galviņu noglāstīdama (topošo jaunekli ar to no tiesas uzjautrinādama…). Vispirms, kristietībai mūsu zemi iekarojot, visādi tika nīdēts latviski mīļais un saprotamais ikdienas līdzgaitnieks un padomdevējs Dieviņš, pēc tam – padomijas laikos – Dievs (un viss, kas ar to saistīts) „pazuda” no mūsu valdītāju pieļautās leksikas… Šis process, reiz sācies, joprojām, šķiet, vēl nav radījis ne apstākļus, ne vēlmi Dieviņam atgriezies mūsu dzīvēs! Un te nebūt nav runa par kristīgo ticību, par iešanu baznīcā, vai – gluži kā Oļiņitei no «Mērnieku laikiem» – Dieva pieminēšanu rītos un vakaros, vietā un nevietā. Šķiet, mēs pat nemanījām, kā kaut kur pazuda «ar dievpalīgu!” – vēlot veiksmi darbā vai izdošanos – grūtā un bīstamā ceļ. (Un varbūt tāpēc mums daudz kur tieši veiksmes un padoma pietrūkst gan ikdienas darbos, gan valstiski svarīgās lietās…) Par Latvijas himnu nemaz nerunāsim – ar sirds trīsām to dziedājām toreiz, kad izšķīrās valsts un tautas nākotne. Tagad? Lielāko tiesu – kā sanāk…
Tagad ik dienas vai simtām reižu ”čaukstam” un varbūt vēl vienīgi laukos, kur cilvēki nav tik pavirši garām skrienoši, satiekoties var dzirdēt tik vienkāršo un parasto „Sveiks!”, vai – „Laimīgi!”– atvadoties…. Vēl šobrīd atceros, cik silti ap sirdi kļuva Latgalē, ik uz soļa dzirdot „Loba dīna!” satiekoties un ”Vasals!” – atvadoties. Varbūt tur, Latgalē, ikdienas ritms nav tik steidzīgs, varbūt cilvēku šajos novados tik strauji un tik reāli sajūtami kļūst aizvien mazāk un mazāk, ka neviļus pavisam citādi sāc uztvert katru ciemiņu un pretimnācēju, katru saņemto sveicienu, veselības un veiksmes vēlējumu… Mirklis, ko nolaupām steigai, brīdis, kad otram labdienu pasakām vai dievpalīgu padodam, var kļūt par jaukāko šajā dienā, šajā stundā! Ja tu neskrien man garām čaukstēdams, es varbūt varu tev pateikti kādu jauku vārdu. Vai arī – tu kaut ko pasacīsi man. Pajautāsi, un es atbildēšu. Pavisam, pavisam nesteidzīgi. Neuzspēlētā uzmanībā, bet patiesi ieinteresēti. Labu vēlot. Un – labu pretī saņemot.