Labi, ka vismaz kapus nevar sakopt attālināti

Augusts ir arī Kapu svētku laiks, kas vienuviet sapulcina daudz vecākās paaudzes cilvēku. Loģiski, jo jaunajiem tā kapu būšana ir ne vien pasveša lieta, bet arī ne līdz galam izprotama. Taču ne par to…

Aizņemti ar kapu kopšanu, šie ļaudis pie reizes pārrunāja dažādas aktualitātes, kuras garāmejot nevarēja nedzirdēt, viena no tām tika īpaši sulīgi apspriesta: lūk, vismaz kapu kopšana vēl notiekot klātienē nevis attālināti vai kā citādi – moderni un elektroniski. Pasmējušies par joku, seniori turpināja diskutēt par to, ka no šīs dzīves patiesībā ir izslēgti, jo eksistēt var tikai ar savu bērnu vai mazbērnu palīdzību, jo tieši viņi palīdz par visu samaksāt, pie ārsta piereģistrēties un visu citu nokārtot.

Esam jau par šo jautājumu daudz rakstījuši un uzklausījuši arī iedzīvotāju viedokli, ka pat regulāram datora lietotajam un ne-senioram ir ļoti viegli palikt visas dzīves un pakalpojumu ārpusē, kur nu vēl cilvēkam, kas nav šajās jomās spēcīgs un kam grūti atbildēt pat uz tik vienkāršu jautājumu, kā vai jums ir internetbanka?! No vienas puses, – ja bankā ir nauda, tad jābūt internetbankai, bet – ja nav interneta?! Sanāk, ka nav arī bankas… Lasītāji ir norādījuši, ka bez īpašas apmācības patiesībā ir ļoti grūti sekot līdzi tam, ko valsts no iedzīvotājiem pieprasa, proti, ka ir svarīgi būt tīklā. Un ja tādā neesi, var teikt, ka neesi vispār. Un tomēr te ir zināma pretruna, proti, seniori saņem pensiju, ir e-veselībā un iedzīvotāju reģistrā, citi vēl ir lauku un citos reģistros. Tajā pašā laikā tagad, kad aktīvi tiek spriests par atbalstu apkurei – malkai, briketēm, granulām, redzam, ka tā īsti nemaz valsts nezina, kam tad īsti šis atbalsts būtu nepieciešams. Jo, izrādās, ka ir zināmas mūsu slimības, īpašumi, finanses, tiesu un citas lietas, bet nevienam nav informācijas, piemēram, par vienu mājsaimniecību ar diviem senioriem un viņu ienākumiem, lai varētu sniegt mērķētu atbalstu. Tātad – mūs reģistrē, apkopo, analizē un ieved arvien dziļāk virtuālajā pasaulē, bet – tas viss ir tik formāli – it kā aiz mūsu datiem nebūtu reālu cilvēku… Tikmēr klātienes iespēju kaut ko izdarīt paliek arvien mazāk, it kā valsts baidītos ieraudzīt savu iedzīvotāju aci pret aci, tāpēc labāk lai viss notiek attālināti…

Bet – ja jau jābūt sistēmā, tad jābūt. Tomēr liels bija pārsteigums šonedēļ lasīt Valsts kontroles vērtējumu par šīm pašām elektroniskajām sistēmām – ka vidēji 50 miljonu eiro ieguldījums tajās ik gadus negarantē, ka tie, kas vēlēsies visu darīt elektroniski, to arī varēs izdarīt, jo – nav pat veida, kā to novērtēt. Vēl secināts, ka sistēmas bieži vien nav iespējams savietot, tāpēc mēs reģistrējamies vienā vietā, otrā, trešajā un katram sniedzam informāciju no jauna. Gluži kā Ukrainas kara bēgļi, kas brīnījās, kāpēc viena un tā pati anketa jāaizpilda piecās vietās un kāpēc tad, kad vajag pakalpojumu, informācijas par cilvēku tomēr nav…

Tāpēc atklāts paliek jautājums: kas tā tāda par sistēmu, ja neko neļauj izsecināt, ja bieži nobrūk un nestrādā [kā, piemēram, e-veselība], bet kurā cilvēkam tomēr ir jābūt?!…