Kad, mazliet paveroties dzelzs priekškaram, 80. gadu beigās Amerikas radi aicināja paviesoties atbildes vizītē, iespēja doties pāri okeānam šķita gluži vai kā šodienas piedāvājums… piedalīties NASAs misijā, lai tuvākajā laikā apmeklētu…Marsu! Tik neiespējams šāds brauciens bija teju ikvienam PSRS pilsonim, kur nu vēl tādam, kam papīrus gan izsūtīto, gan leģionā dienējušo, gan Rietumos dzīvojošo radu dēļ nekādi par tīriem nenosauksi… Tad nu varbūt aptuveni var iedomāties, kā mēs, kas dzīvojuši lielāka vai mazāka trūkuma apstākļos, kam gan desas, gan ziepes, gan jo īpaši zābaki vai kurpes, faktiski ikviena ikdienas prece bija deficīts, sākumā jutāmies tai Leiputrijā. Vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka padomju cilvēks ārvalstīs, neskatoties, uz cik ilgu laiku viņš viesojas, varēja barot sapujušo kapitālismu tikai ar 25$ maiņas naudas… Pārsteigums, sajūsma, nožēla… – sak, re kā arī mēs būtu varējuši dzīvot, ja valsts attīstība nebūtu vardarbīgi pārtraukta… Kad PSRS vairs nebūs, tad… Bet tas tik pirmajās dienās, jo ātri vien pielēca, ka… Paklau, mīļie, tas vien, ka mums visa kā būs vairāk, ka mēs būsim materiāli bagātāki, ka arī, piemēram, smaržīgas ziepītes vairs labākās dāvaniņas kārtā nederēs, mūs pa taisno laimīgās zemes un tautas kārtā neiecels! Un par nožēlu, šodien jāsecina, ka daudzas lietas, atsākot dzīvi demokrātiskā valstī, mēs nevis kritiski izvērtējām, bet no tās pašas Amerikas pārņēmām automātiski. (Nez, dumjības vai slimīga provinciālisma dēļ, sak, ko ta mēs, tie lielie, gudrie jau labāk zina?!) Un, manuprāt, vismaz dažās lietās ļoti smagi kļūdījāmies. Nu kaut vai par to pašu nesavtīgo sevis mīlēšanu, ļaujot savam rumpim izlaisties, ēdot daudz par daudz un velns zina, ko, līdz prāta aptumsumam iekrītot seriālos un pamazām vien slīkstot nevajadzīgu mantu kalnos…jeb bez kādiem ierobežojumiem ļaujoties patērētāju kultam.
Taču kāda cita, manuprāt, kļūda sāp daudz vairāk. Toreiz, 80-tajos, mani radi – skolotāji un augstskolas pasniedzēji – izmisuši dalījās bēdās par to, ka ASV neapturamā ātrumā pārņem funkcionālais analfabētisms – ka izlasīt jau bērniņi parakstiņus zem bildītēm prot, bet, ko izlasījuši, gan nesaprot, tāpēc to mācību priekšmetu apguve (pareizāk, mācīšana), kur lielāki teksti, kur nepieciešama iedziļināšanās, loģiskā, kritiskā domāšana, ir gluži vai neiespējamā misija. Un tas tāpēc, ka izglītības kvalitātes (Tā bez pūlēm un tātad arī bez zināmas piespiešanās, kūtruma pārvarēšanas nav iespējama!) vietā tika likts iespējami ātrāks un… vieglāks rezultāts jeb, kā radi izteicās, pērtiķu skolas metodika. Proti, kādi domraksti, kādas argumentētās esejas, kādi prāta treniņi atkārtojumos un uzdevumos, mājas darbos!? Kam tie visi pūliņi, ja ir taču katram pērtiķim labi apgūstamā jeb testu metode; kaut ko ieķeksēt – ar saprašanu vai uz dullo – taču var katrs, kam pildspalva pa rokai!…
Tagad, rezultātu lūkojot, tiešām žēl mūsu bērnu, skolotāju un patiesībā visas mūsu tautas, kuras nākotne aizpūdelēta, pārņemot citu kļūdas un nemācoties pat no savām…
Bet visu šo stāstu kāda cita ceļojuma, citas mācības… iedvesmota. Proti, pērnā gada nogalē, tieši valsts svētku laikā, bija iespēja paraudzīties, kā dzīvo šī brīža bagātākā un, iespējams, tāpēc arī attīstītākā (vismaz iespēju ziņā) valsts – Apvienotie Arābu Emirāti. Un, ziniet, sajūtas ļoti līdzīgas, kā toreiz – 80. – Amerikā. Jā, nu to, ka nelielā zemes pleķītī ir sagāzta (manuprāt, daudzviet – bezjēdzīgi) liela un ļoti liela nauda, – to var redzēt un saprast gandrīz uzreiz. To, ka aiz apžilbinošā spožuma slēpjas nelabi dvakojošu problēmu kārta, arī var pamanīt diezgan ātri. Bet, skatoties uz visiem tiem gineslielākajiem objektiem, pārskrienot no vienas to mestās ēnas uz otru un cenšoties pārāk dziļi plaušās neievilkt rēcošo auto smārdu, pēkšņi – nu gluži kā zibens no skaidrām debesīm! – nāca atklāsme: bet, cilvēki mīļie, kaut zeltā, sudrabā un visas pasaules dimantos ietīta, šī pasaule taču nav cilvēkam piemērot dzīves vieta! Plikā tuksnesī, elles svelmē, daudzstāvu monstru un mašīnu straumes viducī – vai tur vispār kādai dzīvai radībai ir vieta?! Un turpat arī otra atziņa: bet mēs šeit, Latvijā, tiešām dzīvojam paradīzē! Joprojām salīdzinoši tīras jūras malā, vēl joprojām daudzviet – dzīvas dabas vidū. Un tas joprojām ir mūsu varā neļauties tam šodienas ausī čukstētājam – vairāk, vairāk un vēl vairāk tērēt gribētājam, kas, esmu pārliecināta, ja vien ļautu, ar ”īstu uzņēmēja vērienu” un pat bez Eiropas piešprices pāris desmitgadēs i visas upes par gludi noskūtiem grāvjiem pataisītu, i kokus – visus, līdz pat savas sētas pēdējam pīlādzim – nocirstu…
Tomēr… ļoti ceru un arī ticu, ka tā nebūs. Tāpat kā ceru, ka ar kopīgiem pūliņiem ”pērtiķu skolas” tomēr atstāsim pagātnē…
