Vēl tikai mazlietiņ jāpaciešas, un pavasaris arī dabā – ne tikai kalendārā – būs klāt! Tiesa gan, atsevišķas pazīmes vērojam jau krietnu laiku: pirmo sniegpulkstenīšu nedaudz apsalušos snīpjus pēdējā sniega paliekās; cilvēku runas par to, ka te šur, te tur manītas dzērves un zosis, bet cīruļu, re, vēl nav – zināja, ka nāks vēl aukstuma vilnis… Tādas ikdienišķas sarunas, kam cauri vijas Lielā Pavasara Gaidīšanas sajūta.
Man šī sajūta pēkšņi uznāca, it kā no malas vērojot Audēju darbnīcas modes skati ar draiski retrīgo devīzi «Ai, latvju zeltene!». Patiešām – tik daudz zelteņu! Un visas – tik krāšņas. Par tērpiem runājot, vispār – vārdu pietrūkst… Vienai – mētelis pavasara bērzu plaukuma toņos, citai – rudens zeltainuma bagātībā. Debeszilas, maģiski zilzaļas, mākoņbaltas un pūkainas gaisīgās šallītes. Pavasara palu laika saulrietu atspīdums ūdenī – toņi, kas ieausti apmetņos. Lielo lakatu apbrīnojamā daudzveidība… Un somiņas! Pavasarim un vasarai. Ar bārkstīm, ziediem un izšuvumiem rotātas, visdažādākajās formās un no visdažādākajiem audumiem…
Kur tas viss paliek ikdienā uz ielas, teātrī, ciemos ejot?! Vai tiešām ir tā, kā to modes skatē izspēlēja Tukuma kultūras nama Drāmas kolektīva dāmas, – tas viss ielikšanai skapī?! Ak, lai jau visas tās, kas visu var nopirkt, pērk… savam skapim! Rokdarbniecēm būtu jālepojas ar to, ko darinājušas, un ne tikai pāris reizes gadā – izstādēs un skatēs.
Tāpēc vēl jo nepacietīgāk gaidīšu ”īsto” pavasari – laukā, dabā, ielās un visur citur, kur satikšu čaklās rokdarbnieces. Un viņas lepnas ies pa savu pilsētu vai ciemu – apmetņos, šallēs, pašu darinātām somiņām (ne lielveikalu plastikāta ķeselēm) rokās. Un vasaras saulgriežos aizvien mazāk būs to līgotāju, kas, ugunskuram posdamās, kārtu kārtām vilks mugurā džemperus un jakas un līgot ieradīsies džinsos – it kā nebūtu neko dzirdējušas par roku darba radīto sargājošo enerģētiku (Bet par kodēm, nejaucenēm, skapjos gan mēs visas zinām visu!), par latvisko un etnisko ikdienā un svētkos.
Kad pavasari un vasaras, gadi un notikumi, cits pēc cita mīdamies, būs sajaukuši tautas un valodas, acu un ādas krāsas, mēs latvietes pēc tautiskajiem brunčiem, jostām, seģenēm, vainagiem un rotām, pēc tautiskajiem rakstiem dūraiņos pazīsim. Es ceru, ka tā būs. Es tam ticu! Jo kurš gan cits par to gādās, ja ne mēs pašas?!