Kad darbīgā ikdiena rit savu ierasto gaitu, mums nav pamatojuma satraukties, bet, tiklīdz sāk rasties veselības problēmas, tikai tad atskārstam, ka bieži vien par maz un par vēlu novērtējam lielāko dārgumu, kas mums katram dots – veselību.
Dažkārt dienās, kad sāp un reibst galva, māc sajūta, ka apvārsnis līgojas un šķietami stabilais pamats arī, gar acīm lēkā zvaigznītes un moka nepārejoša trauksmes izjūta, paši nemaz nenojaušam, ka tās jau ir mokošas migrēnas pazīmes. Ja senāk galvassāpes uzskatīja par dīkdieņu un aristokrātu kaiti, tad šodien formulējums ir pilnīgi pretējs. Proti, iespējai iedzīvoties galvassāpēs visbiežāk ir pakļauti sūri grūti strādājošie, dzīves problēmu nospiestie cilvēki. Nesen, pārlapojot žurnālus, aizdomāties lika ziņa, ka tieši sievietes ar mokošajām galvassāpēm slimo trīs reizes biežāk nekā vīrieši. Bet turpinājumā gūtā informācija bija vēl saraucošāka – aptuveni piektā daļa strādājošo sieviešu vismaz reizi ir izjutušas migrēnu, ceturtā daļa mokās ar stresu, spriedzi un pārpūli, tikpat daudz – ar depresiju. Trešā daļa neatrod laiku pat brokastīm, bet lielākā daļa strādājošo sieviešu strādā bez pusdienas laika. Bet pēc darba? Vēl jāizskrien veikali, jāsapērk produkti, jāpagatavo saviem mīļajiem vakariņas, un tad jau drīz vien mūs pieveic ierastais pagurums…
Tā arī daudzas un daudzi no mums ikdienas stresā un steigā galvassāpēm un citiem būtiskiem signāliem savā pašsajūtā nepievērš īpašu vērību, iedzer kādu zāļu skapītī pieejamu, sāpes remdējošu tableti un turpina ikdienas maratonu, par sevi un savu veselību nepadomājot. Tam vienkārši neatliek laika.
Bet kas gan cits domās par mūsu veselību, ja ne mēs paši?! Kam mēs tādi – pārguruši, dzīves nodzīti, ar visu nepamierināti būsim vajadzīgi? Un tāpēc – ir jākļūst, kaut mazliet, par egoistiem! Īpaši pašreiz, kad dzīves ritms ir ļoti saspringts un stresu piedzīvo gan materiāli nodrošināti ļaudis, gan trūcīgi pensionāri, ir svarīgi padomāt par sevi un savu veselību. Kas gan cits, ja ne mēs paši, to darīs?
