Pagājušā nedēļa katram Latvijas valdības piekoptās ekonomiskās politikas fanam bija teju tīra prieka pilna. Pirmkārt, Eiropas Centrālā banka un Eiropas Komisija atzina, ka esam gatavi pievienoties eirozonai, un pat ieteica, kā jau valdībā plānots, nākamgad mainīt valūtu. Otrkārt, uz pārrunām par pievienošanos savā pulciņā Latviju uzaicināja arī Ekonomiskās Sadarbības un attīstības organizācija, kas, kā izsakās amatpersonas, esot apstiprinājums tam, ka arī mēs esam “attīstīta valsts” ar tīri ciešamiem ienākumiem. Mazliet kritiskākie varbūt arī pamanīja nelielās un neizceltās piebildes. Piemēram, par to, ka Eiropas Centrālā banka iesaka izvairīties no darba spēku izmaksu kāpuma un turpināt iesākto konsolidāciju jeb, kā tautā saka, budžeta apgraizīšanu. Savukārt EK, runājot par to pašu darba spēku, sakās apbrīnojam latviešu mobilitāti (nasko pārvākšanos uz labāk apmaksātām vietiņām kaut kur citur Eiropā?), bet tai pat laikā norāda uz gana lielajiem bezdarba procentiem pašu zemē. Starp citu uz gana nopietnām problēmām šajā jautājumā norāda arī Pasaules Banka, kas Latvijas Labklājības ministrijas uzdevumā veica visaptverošu pētījumu par nabadzību un bezdarbu Latvijā. Pētniekus pārsteidza, piemēram, tas, cik daudz bez darba vēl arvien ir tieši jaunu cilvēku, kā arī, cik naski tiek maksāti dažādi pabalsti, neizvērtējot katru atsevišķo gadījumu. Tāpat nākotnē būšot jādomā par mūsu sociālo sistēmu kopumā, jo potenciālie nodokļu pelnītāji vai nu izbrauc, vai vienkārši… nepiedzimst.
Tiem, kam visādas tur konverģences, konsolidācijas, kritēriji un it kā citi būtiski ”k” neko īsti neizsaka, saprotams šajā gadījumā ir tikai viens – ķīseļu upes jau tajā 2014. gada 1. janvārī, kad Latvijā cer ieviest eiro, pēkšņi plūst vis nesāks! Un ja vēl pieķer klāt nedaudz sentimenta, var gadīties, ka jau tā ne visai pārliecinošais ļaužu pulks, kas eiro varētu tā kā pieņemt, nesāk strauji sarukt. Te nu īstais laiks un vieta būtu vērienīgai “reklāmas kampaņai”. Taču vēl arvien daudz aktīvāki un redzamāki ir tieši eiro pretinieki, kas sev vien zināmu iemeslu dēļ sludina nepievienošanos. Lai gan – arī strikta palikšana pie lata jau arī nekādas sociālekonomiskās problēmas vis neatrisinās…
Secinājums: jāmaina valsts kurss uz komunismu, varbūt ne uz veco, pierasto, bet gan uz jauno komunismu pēc Ķīnas parauga, bet ar dažām korekcijām, proti,
1) valstī pastāv kapitālisms līdz cilvēce nav iemācījusies dzīvot bez naudas,
2) personai ir aizliegts pamest valsti, kamēr tā Latvijā nav nostrādājusi vismaz 15 gadu,
3) katram fiziski veselam cilvēkam (no 25 gadu vecuma) ir jāmaksā lielāki nodokļi, ja ģimenē nav 3 bērnu,
4) valstij (uzņēmumiem) obligāti jānodrošina visi cilvēki ar darbu. Persona nevar atteikties no valsts piedāvāta darba. Ja tomēr atsakās, tad persona tiek ieslodzīta cietumā līdz 1 gadam. Ja persona pēc “viegla” tipa cietumā pavadītā laika atsakās strādāt, persona tiek sodīta ar nāvi,
Nu, protams, pastāvētu vienpartiju sistēma un attiecīgie orgāni, kas sekotu līdzi minēto 4 punktu izpildei.