Aiz garā liela cilvēka paliekot viņa lielie darbi. Plastmasa nav tik prasīga – tā, nešķirojot ļaudis mazos un lielos cilvēkos, paliek aiz katra pat vairāku simtu gadu garumā. Par šo plastmasas pieminekli patērētāju sabiedrībai man bieži atgādina mūsu ģimenes – četru cilvēku – pildītie atkritumu maisi, kas strauji uztūkst pēc katra pārtikas veikala apmeklējuma. Kad no iepakojuma izlobīts viss iegādātais, tad jāsāk domāt, kas ir piepildītāks – ledusskapis vai atkritumu kaste…
Lai arī plastmasas daļiņas varot nonākt cilvēka organismā līdz ar tajā iefasētajiem produktiem, tomēr kopumā cilvēks no plastmasas ēšanas cenšas izvairīties. Dzīvnieki nav tik saprātīgi. Jūnijā medijos parādījās ziņa, ka Taizemē miruša vaļa vēderā atrasti 8 kg plastmasas, tai skaitā – 80 plastmasas maisiņu. Ko darīt valim, ja piesārņotajos ūdeņos ir tik daudz plastmasas, ka tā pati lien mutē? ANO Vides eksperts Habibs EL-Habrs norādījis: ja piesārņošana netiks samazināta, 2050. gadā okeānā būšot vairāk plastmasas nekā zivju. Filmā «Plastmasas maisiņa ceļš» teikts, ka pasaules okeānos izveidojusies 20 m dziļa atkritumu zupa un ka lielākā plastmasas atkritumu sala, kas atrodas Klusajā okeānā, aizņem tikpat lielu teritoriju kā trīs Pireneju pussalas. Planētas iedzīvotāji patērējot 1 000 000 000 plastmasas maisiņu minūtē. 2016. gadā portāls «Diena» informēja, ka Eiropas Savienībā ik gadu tirgū tiek izplatīti plastmasas maisiņi, kuru kopējais svars atbilst 162 Eifeļu torņu svaram (no šīm 1,62 miljonu tonnām 3050 tiek lietotas Latvijā).
Lai izvairītos no noslīkšanas pašas veidotajā atkritumu zupā, cilvēce sākusi rīkoties. 2017. gadā portālā «Tvnet» minēts, ka, piemēram, Kenijā ieviesti pasaulē bargākie sodi par plastmasas maisiņu, kas bioloģiski nesadalās, ražošanu, tirgošanu vai pat tikai lietošanu – vainīgajam jāatsēž četri gadi cietumā vai jāsamaksā soda nauda līdz 33 500 eiro apmērā. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2015/720 bliež pa vieglās plastmasas iepirkumu maisiņiem (tas ir, pa tiem maisiņiem, kuru biezums nepārsniedz 50 mikronus). Šīs regulas mērķis ir panākt, ka līdz 2019. gada beigām tiek patērēti 90 plastmasas iepirkumu maisiņi uz vienu personu, bet līdz 2025. gada beigām – 40 maisiņi (pēc 2016. gada datiem, katrs ES iedzīvotājs gadā vidēji izmanto 200 plastmasas maisiņu). Līdz ar to veikti grozījumi Iepakojuma likumā un no 2019. gada 1. janvāra tirdzniecības vietās plastmasas maisiņi vairs netiks izsniegti bez maksas (tas neattieksies uz ļoti vieglās plastmasas maisiņiem, kas atrodami dārzeņu un augļu nodaļās). Turklāt pircēji būs jāinformē par to, ka nepieciešams samazināt plastmasas maisiņu lietošanu, un par alternatīviem iepakojuma veidiem. Rosīšanās planētas atplastmasošanas virzienā ir apsveicama, bet vai šie grozījumi ko radikāli mainīs? Pirmkārt, līdz šim dāvātajiem bezmaksas maisiņiem neticu kā sugai (kā socioloģiski pierādīts, par velti ir tikai siers lamatās), otrkārt, pārtikas veikalos tie sen ir par maksu, treškārt, cik apmierināti būs lielveikalu pārdevēji, ja es bodē ieradīšos ar saviem toverīšiem, kur iesvērt salātiņus vai ko citu? (Starp citu, pirms vairākiem gadiem idejas vārdā jau mēģināju izvairīties no plastmasas maisiņiem un gāju uz tirgu, apkrāvusies ar traukiem, diemžēl kā patērētāju sabiedrības produkts izturēju tikai nedēļu.) Lai krasi samazinātu piesārņojumu, ir jāmaina iepakojuma politika – jāizskauž plastmasa, jāatgriežas pie stikla taras, jāsamazina fasētās produkcijas apjoms. Varbūt atkal siļķes tīsim avīzēs?
Sen bija laiks ieviest stikla taru!