Kad valsts un vietējās ziņas ar dienu kļūst dramatiskākas, tu pirmajā brīdi paliec nervozs, bet pēc tam pierodi. Viss negatīvais katru dienu tik ļoti gāžas pāri, ka paliec nejūtīgs un vēsā mierā noklausies, kam nauda atņemta, kurš no amata atkāpies un kam tas vēl stāv priekšā. Jo ar ko gan vēl cilvēku Latvijā varētu pārsteigt?! Bail piesaukt, bet – ja nu vienīgi ar karu…
Tomēr viena ziņa izsit no līdzsvara, domāju, gandrīz katru, un tā attiecas uz skolu slēgšanu. Un varu pateikt – kāpēc. Ja esi vienai slēgšanai bijis klāt un redzējis teju vai visus bērnus raudam, tu uz šo lietu skaties savādāk; tu labi saproti racionālos apsvērumus, bet daudz labāk – cilvēciskos. Un ja tos pirmos vēl kā var izskaidrot, tad tos otros – nekādi. Nu kā lai iestāsta sešus vai septiņus gadus vecam bērnam, ka ēka pagasta centrā, kuru gadiem remontēja, krāsoja un spodrināja, vairs nav skola; ka uz skolu būs jābrauc 7.00 vai agrāk no rīta un labi daudz kilometru… Un ka nu viņam vienam svešajā vietā ar visu būs jātiek galā. Protams, arī tagad visi bērni skolai blakus nedzīvo un arī tagad daudziem vieniem pašiem jātiek galā ar saimniecisko pusi arī mazākos gados. Jo ģimeni jau neizvēlas…
Bet, redz, te ir tā lieta, ka deputātus izvēlas. Lai kāds arī nebūtu uzvārds, kam balsošanas lapiņā ievelk krustiņu, cilvēks cer, ka viņu vārdi un darbi nāks ļaudīm tikai par labu, ka viņi ne vien sēdē cels roku, bet ies un runās ar cilvēku. Kurš pabija Zentenē, Lestenē, kurš runāja ar vecākiem? Jā, ir krīze, nav naudas un jāpieņem skarbi lēmumi, bet ir drusku bail, vai līdz galam viss ticis svērts, vērtēts, mērīts un skaitīts, vai apzināta tā atbildība, ko šāds lēmums nes? Un, vai skaidri zināms, kas notiks ar bērniem Zentenē, Lestenē, citur – rīt, pēc pieciem vai desmit gadiem? Vai vispār būs šādas vietas…
