Ar prieku un pārsteigumu internetā lasu ziņu, ka Limbažos izveidota bibliotēka… dzelzceļa stacijā. Ka Liepājā regulāri kopā sanāk un darbojas meistari, kas iedzīvotājiem salabo dažādas saimniecībā vēl noderīgas, taču sabojājušās vai salūzušas lietas un sadzīves priekšmetus, un… dara to pilnīgi bez maksas! Varam iedomāties, cik līdzekļu tādējādi ietaupās senioriem, jaunajām ģimenēm un citām mazāk turīgajām iedzīvotāju grupām. Par to, kāds tas atvieglojums dabai, kuru mēs tādējādi mazāk piesārņojam ar atkritumiem un – kas ir galvenais! – ietaupām izejvielas, arī katrs domājošs cilvēks nešaubīsies ne mirkli…
Priecājoties par katru radošuma izpausmi, neatkarīgi no tā, kurā novadā, pilsētā vai ciemā tā dzimusi, neviļus… gribas, lai arī mūsu pilsētā tas notiek. Tāpat, un pat vēl labāk! Gribas taču ar savējiem lepoties!
Bet… mūsu novada radošums izpaužas… pašvaldības un atsevišķu darboņu prasmē izkārtot ne jau tās labākās un godīgākās shēmas. Par kopīgo labumu domājot, vispirms neaizmirst parūpēties par sevi un savām ambīcijām. Savukārt, iedzīvotājos nereti vērojama tik neatbalstoša attieksme pret citu cilvēku radošuma izpausmēm, ka daudziem, šķiet, ātri vien pāriet vēlēšanās kaut ko parīt sabiedrības labā. Piemēram? Noskatoties Tukuma Literātu apvienības radīto videofilmiņu «Rozes pērļu vainagā», nācās dzirdēt iebildumus: sak, švaka tā filmiņa, jo… tik daudz kas nav aptverts: ne māksla un mākslinieki, ne tūrisma objekti, ne daiļdārzi, ne sakoptākie īpašumi, ar kuriem lepojamies, ne pilis un muzeji, ne dabas takas… Un – nav neviena, kas sacītu: jā, tas ir labi un apsveicami, ka kāds ķēries klāt šādai tēmai! Apvienojot novada dažādo organizāciju un radošo grupu spēkus ar pašvaldības atbalstu, varētu tapt unikāls novada prezentācijas kompaktdisks – būtu, ko dāvināt gan pilsētas un novada viesiem, gan pasniegt kā dāvanu, braucot ciemos pie tuviem un tāliem draugiem. Arī tukumniekiem, pateicībā par kādu nozīmīgu veikumu, šāda dāvana, manuprāt, būtu saturīgāka par visiem tiem sienas pulksteņiem, vāzītēm un krūzītēm un citiem sīknieciņiem ar Tukuma trim eglēm virsū… Tā vietā, lai labo iniciatīvu atbalstītu un kopīgi realizētu, daudzi… rauta plecus un uzmet lūpu. Nesaprotu, kāpēc tā.
Un vēl – pavisam nesen Tukumā notika Rudens gadatirgus. Pirmais mūsu novadā! Laikam tāpēc, ka tas sakrita ar Tukuma kultūras nama folkloras kopas «Avots» četru gadu jubileju, šim kolektīvam (vienīgajam folkloras kolektīvam mūsu pilsētā!) nācās iznest visu pasākuma smagumu: daudzo vieskolektīvu uzņemšanu, koncertprogrammas izstrādāšanu un vadīšanu… Vai mēs pēc tam viņiem pateicām paldies? Nav svarīgi, kādā veidā. Vai tirgotāju rindās redzējām daudzus pašu novada amatniekus, lauksaimniekus, rokdarbnieces un citus meistarus? Kāpēc tāda neatsaucība?! Un tā publika – galvenokārt vecāka gadagājuma ļaudis, gandrīz visu dienu nosēdēja uz cietajiem soliem laukumā pie novada domes (Tiesa gan, laiks bija brīnumjauks!), priecīgi aplaudēja katram priekšnesumam, cienājās ar viesu piedāvāto pašcepto rupjmaizi un sviestiņu, ar zāļu tējām – vai daudzi no viņiem pasacīja sirsnīgu paldies organizatoriem un viesiem? Vai patiešām dārzos ziedu tobrīd vairs nebija? Un vēl – ja kaut kas nepatiktu – vai redakcijā nākamajā pirmdienā telefons nezvanītu vienā gabalā? Neapmierinātību un pretenzijas, ja tādas būtu, daudzi nekautrētos izteikt skaļi un uzstājīgi! Kas kavē rīkoties tieši tāpat, ja kaut kas ļoti patīk, ja gribas pasacīt labus vārdus, izteikt sirsnīgu paldies?! Bet, – ja negribas?.. Vai patiešām, gluži kā sūnciemiešiem, jāmeklē Laimes lācis, kas mums atvērtu acis, lai redzētu, cik skaistā pilsētā dzīvojam un cik daudz mums gudru, godīgu, patiesi jauku, sirsnīgu cilvēku apkārt? Un Radošums taču ir viena no skaistākajām pašizpausmes formām!