Kaut gan Tukuma rajons ir sadalījies vairākos novados, tomēr kultūras darbinieki joprojām turas kopā un katru rudeni atzīmē savas profesijas svētkus, sumina savus veiksmīgākos kolēģus, kuri šajā darbā noturējušies ne vienu gadu desmitu vien. Vienam otram šajā darbā pagājis viss darba mūžs un viņš vēl aizvien ir sabiedrības pieprasīts. No malas skatoties, šķiet, kas gan nekait, tāds jauks un tīrs darbiņš: tik pa dažnedažādām izklaidēm vien, pa izklaidēm vien…
Taču, kā saka, katrai maizei ir arī sava garoziņa. Un tāda ir arī kultūras darbā. Nu kaut vai, piemēram, noorganizē kādu kultūras pasākumu un, raugi, zāle ir tukša… Nelīdzēs te sūkstīšanās par nekulturālo un neatsaucīgo tautu. Tā ir zīme, ka kultūras darbiniekam ir jādomā, kā pašam iet un uzrunāt cilvēkus. Varbūt kopīgi iedegt ciemata egli? Varbūt sarīkot kāda pagalma svētkus? Tautas un kultūras namu darbinieki aizvien pratuši piesaistīt, iedvesmot, iedrošināt, organizēt, savest kopā pareizos cilvēkus, publiski uzstāties, vadīt pasākumus un vakarus, vienkārši īstā reizē pateikt cilvēkiem labus vārdus. Esmu novērojusi, ka jēdziens «kultūras darbinieks» ir nesalīdzināmi plašāks par jēdzienu «kultūra». Nu kaut vai, piemēram, Engures tautas namā jau daudzus gadus katru nedēļu pulcējas vīri un spēlē galda spēles. Un visus šos gadus viņi ir laipni gaidīti un uzņemti, un nevienam nav prātā ienācis, ka tā nav kultūra, bet gan ir sports. Kultūras nami ir tie, kur pajumti un atbalstu rod visdažādāko interešu klubiņi, līnijdejotāji, vēderdejotāji, folkloristi, dziedātāji un dancotāji, un vēl citi entuziasti. Nereti tieši šajos kolektīvos cilvēki satiek savus domubiedrus, tā ir gandrīz vai viņu vienīgā iespēja iziet no mājas, satikties, būt kolektīvā. Tādējādi gribot negribot kultūras dzīves vadītājs ir uzņēmies arī zināmas sociālās funkcijas. Šajos kolektīvos cilvēki arī pilnveido sevi, un tā savukārt ir izglītības funkcija.
Nu redziet, cik daudz portfeļu ir viena paša kultūras darbinieka rokās! Un tāpēc Kultūras darbinieku svētki ir īstais brīdis, kad varam pateikt paldies par nesavtīgo darbu mūsu visu labā. Turklāt – tik daudzās un dažādās, ne vienmēr pamanītās un novērtētās jomās.
NTZ redakcija! Lūdzu, dodiet iespēju jaunajiem žurnālistiem!
“Engures tautas namā jau daudzus gadus katru nedēļu pulcējas vīri un spēlē galda spēles. Un visus šos gadus viņi ir laipni gaidīti un uzņemti, un nevienam nav prātā ienācis, ka tā nav kultūra, bet gan ir sports.”
Vai tad galda spēles veciem cilvēkiem ir sports vai kopā sanākšanas kultūra? Kultūrai nav nekāda sašaurināta definīcija, kādu to piedāvā autore, – kultūra vienmēr ir bijusi cieši saistīta ar cilvēku, jo cilvēks ir tas, kas to veidojis visos laikos. Kultūra kā attieksmju sistēma, kā simbolu un zīmju kopums, kultūra kā dialogs; kultūra kā vērtību sistēma…
Būsim precīzi!
Varbūt vēlaties, lai veic atkreditāciju visām kultūras iestadēm pagastos? Tad daudzkas vairs nebūs kultūra.
Visus veikalus, īpaši lielveikalus Maxima un Rimi jāpasludina par kultūras iestādēm , jo uz tiem cilvēki daudz knašāk iet nekā uz muzejiem, teātriem u.c. kulturāliem pasākumiem. Uz veikalu ne vienmēr ejam tikai pēc dienišķās maizītes, bet arī pamielot acis pēc kārojamas lietas, aizvest bērnu uz rotaļu laukumiņu, mašīnīti. Veikalā skan mūzika. Skaisti izgreznoti skatlogi. Tā visa tak ir kultūra. Vai ne? Kultūras jēdzienu var paplašināt teju līdz galējībai. Par to vēl strīdas zinātnieki. Zinu to, ka kultūra un māksla nav viens un tas pats, tāpat kā kultūra un civilizācija nav viens un pats.