Nule dzīros veikalā iegādāt vakariņām sūtinātās krabju nūjiņas, kad kolēģe nejauši ierunājās par to, kāda nejaucība tajā nūjiņās esot… Tāpat kā kartupeļu čipsi kartupeļus vien iztālēm redzējuši, tāpat ar krabju nūjiņām… Neticiet reklāmai – viss, kas ražots rūpnieciski un par grašiem nopērkams, nevar būt nekas labs! Āmen!
Diktam samulsu un sāku prātot, ko tad vispār bērniem pēc mazākā ļaunuma principa iespējams nopirkt? Mājas kārtībā allaž jāpapildina maizes, piena un cīsiņu krājumi; allaž pieprasīti ir saldie našķi. Bet nu čipsi, ko vien svētkos normēti izsniedzam, ir labāki par jebkuru torti! Nu kas – kas tajos čipsos ir tā-ā-āds, kā nav dārza ogās un augļos?! Padomju laikā ogu un ābolu čiepšana svešā dārzā piederēja sīkajiem bērnības prieciņiem, bet tagad – kam vajag tās skābās ogas un tārpainos ābolus!? Pat trūcīgie gatavi ņemt vien tad, ja klāt pieved, bet, lai paši savai iztikšanai salasītu – pameklējiet tādu čaklīti!
Tā nu no biedinoši neveselīgā gala virpināju domu par veselīgajām alternatīvām – ir taču pieejami biosaimniecību našķi – visādas sukādes, medus, pašcepta maizīte, pašu kūpinātas zivtiņas; kartupeļi un citi dārzeņi, kas tā kā nemigloti… Viss par atbilstošu samaksu un attiecīgi – ne gluži vidusmēra maciņam un patēriņam. Ko tad izvēlēties – kā iemācīt bērnam (un arī sev) cienīt vienkāršās dārza veltes – vietējos labumus, kas tomēr, gribētos ticēt, ir mazāk kaitīgi par aizjūras labumiem? Šķiet, nav cita ceļa, kā vien sākt ar personīgo piemēru (atzīšos – manu veģetārismu ģimene ignorēja gadus desmit, un galu galā es pats degradējos) – rotaļīgā veidā pievārējot zaļbarības kilogramus un zarnu fanfaras; aiz jostas allaž turot pa burkānu saišķim un bez pamācību indives to visu ik dienas kultivējot, varbūt kādreiz, kad bērni būs lieli, tie saviem bērniem mācīs to pašu… Kā izvēlēties pat ne veselīgo, bet varbūt mazāk kaitīgo?…