Kad pagājušajā nedēļā policijas ziņās bija rakstīts, ka kādi nezināmi ļaundari izdemolējuši atpūtas vietu Sēmes pagastā, turklāt nodedzinājuši milzīgu skudru pūzni, šķita, ka sirds apstāsies. Lai gan drošu ziņu nav, dzirdēts, ka vainojami bezdarbībā dzīvojuši jaunieši. To visu, protams, skaidro policija, taču neatbildētais jautājums paliek – kāpēc? Piekritīsiet, ka daudz vieglāk būtu pieņemt, ka atlidojuši marsieši un visu to izdarījuši, nevis iedomāties kādu pašu bērnu, kas salauzis visu, ko viņa rotaļu vai klases biedri (un varbūt arī pats) kopā ar vecākiem, skolotājiem ierīkojuši.
Par laimi metru dziļumā izdedzinātais pūznis sāk atgūties un čaklās skudras veido savu mājvietu no jauna. Arī izpostītā taka, cik nu iespējams, sakārtota. Tikai jautājums paliek – kāpēc? Te varētu piemeklēt daudzas atbildes. Piemēram, ka vienai daļai izpratne par atpūtu atšķiras, tāpēc tā dzērumā vai jaunības adrenalīnā visu enerģiju atvēl plēšanai un laušanai?! Tikmēr cits to pašu enerģiju iegulda, lai izpostīto salabotu un atjaunotu…
Mēs visi esam tik dažādi. Un mūsu vēlmes veidojas no motivācijas, iespējām, gribēšanas, ģimenes apstākļiem… Tā ķēde var izstiepties ļoti gara, un, iespējams, ja kādā šajā posmā tikai sliktā pieredze vien bijusi, nevilšus rodas dusmas uz pasauli, kuru kāds cits grib rādīt labāku, nekā konkrētam cilvēkam dusmās liekas. Ar šo visu es šīs darbības neattaisnoju, jo nereti ir viegli kādu ļaunumu attaisnot ar trūkuma pilnu bērnību. Taču – lai gan ļoti daudziem šodien trūkums iet blakus ik solī, ne visus tas vedina uz postīšanu un graušanu. Kā jau vienreiz te rakstīts – izvēles katru brīdi ir dažādas. Un var jau arī gadīties otrādi – ka plēsējam visa tik ļoti bijis papilnam, ka tikai šī te – posta prieka – pietrūcies?!
Lai jel kā – ļoti gribas palikt pie pārliecības, ka tad, ja spējam bērnus nodarbināt, ja spējam viņiem nodrošināt pulciņus, treniņus, ja spējam viņus pārsteigt ar interesantām nodarbībām, bērniem būs kur izpausties un izlikt enerģiju pavisam pozitīvā gaisotnē. Tāpēc tikpat svarīgi kā veidot centrus jauniešiem pilsētā, kur tie darbojas tieši tad, kas bērni ir brīvsolī, ir šādu darbošanos iespēju sagādāt laukos. Būtu labi, ja vaļā ir kādas durvis un lai pretī ir cilvēks, kam uztrauc, rūp un sāp tas, kas ar bērnu, pusaudzi, jauno cilvēku notiek. Dzīve nereizi vien jau pierādījusi – ja būs kāds, kas aicinās darboties, viņam noteikti būs arī čadīgi sekotāji.