Krītoties piena iepirkuma cenām no zemniekiem, pamatoti rodas jautājums, kāpēc tad arī veikalos cenas nekrītas – nu vismaz pirmsinflācijas līmenī? Kāpēc notiek manipulācijas ar no citu valstu piena pārstrādes kombinātiem ievesto pienu, ko piedāvā lētāk un dažviet arī cenas ir nedaudz samazinājušās? To pieņemt ir visai grūti izejvielas ražotājam, kurš skaidri zina, cik daudz dažādu produkcijas veidu iznāk no kilograma piena ar noteiktu tauku un olbaltumvielu saturu. Protams, risinājums nav tik vienkāršs, jo, kā zināms, patērējam tikai nelielu daļu no tā piena, ko saražojam. Pārējais piena daudzums vai piena produkti par labu cenu jāpārdod citās valstīs. Un te arī slēpjas panākumu vai arī neveiksmes atslēgas.
Zemkopības ministrs Didzis Šmits kā vienu no piena krīzes mazināšanas iespējām saskata mazo veikaliņu attīstības veicināšanu. Un patiesi, ir jauki iegriezties mazā veikaliņā un dažu minūšu laikā nopirkt nepieciešamo preci, netērējot vismaz pusstundu, kā tas mēdz būt lielveikalā. Turklāt vēl lielveikalā it kā gādā par pircēju ērtībām, bet patiesībā tas nemaz nav tā: ik pa laikam preces plauktos tiek pārkārtotas: aizsteidzies pie jau ierastā plaukta un redzi, ka, piemēram, miltu vietā tur atrodas saldumi… Tad nu sāc meklēt, kur tagad ir milti… Protams, tirgotāji cer, ka meklēšanas procesā ieraudzīsi vēl ko un nopirksi arī to… Taču ministra ideja par lielveikalu darba laika maiņu un slēgšanu svētdienās varētu radīt arī daudzas neērtības. Domāju, ka cilvēki mūsu valstī nav tik turīgi, lai varētu atļauties iegādāties pārtiku mazos, savā ziņā ekskluzīvos veikaliņos pilsētās. Daudziem, to starp ne tai turīgākajai iedzīvotāju daļai darbdienas ir aizņemtas darbā, rūpēs par jaunāko klašu skolas bērnu sagaidīšanu mājas, bērndārznieku laicīgu izņemšanu no grupiņas, laicīgu nokļūšanu mājas, lai varētu sagatavoties jaunai darba dienai… Iepirkšanās visai nedēļai gribot negribot ir jāatliek uz brīvdienām… Zinot, ka sestdienās darba laiks lielveikalam saīsināts, paredzamas arī lielākas rindas pie kasēm. Gadījies būt arī tūrisma braucienos, un no pieredzes jāteic, ka aizvien ir bijis tā, ka, lai iegādātos kādu minerālūdens pudeli vai saldumu paciņu mājiniekiem, iespējas ir bijušas tieši lielveikalos…
Varbūt varētu plānot kādu valsts vai Eiropas Savienības atbalstu tieši mazajiem veikaliņiem? Kāpēc gan ražotnēm nevarētu būt savi veikaliņi, kur vienviet varētu nopirkt visu, ko uzņēmums ražo, turklāt prece būtu svaigāka un lētāka? Tādējādi varētu sekmēt arī iepakojuma mazināšanu un zaļāku dzīvesveidu. Iespējams, vajadzētu domāt par atbalstu nelieliem veikaliņiem lauku ciemos, kur varētu nopirkt ikdienai nepieciešamās preces? Vēl būtu jādomā arī, kā novērst pārlieku lielo birokrātiju, ja kāds piena ražotājs vēlas tirgot sviestu, biezpienu, pienu bez starpniekiem, uzreiz patērētājam. Nesen maza ciemata veikala atvēršanu Sēlijas pusē TV rādīja gandrīz kā lielu un priecīgu notikumu. Un vietējie patiešām bija pateicīgi, ka ir kāds uzņēmīgi cilvēki, kas, neskatoties uz risku, veikalu nomalē tomēr atvēra. Par to, lai kaut cik attīstītos un noturētos nomales un tur iedzīvotājiem nodrošinātu vismaz minimālās ērtības, būtu jāgādā valstiskā līmenī.
Kas attiecas uz tirdziņiem, tad tie jau ir gana iecienīti. Sestdienas tirgus apmeklējums daudziem Tukumā ir kļuvis par rituālu. Arī Lauksaimniecības Konsultāciju un Izglītības centra organizētais Ziemassvētku tirdziņš ledus hallē bija izdevies. Arī 4. martā atkal ledushallē Dārzkopju dienā tirdziņš gaidīs apmeklētājus. Jauks tirdziņš ir izveidojies Engurē, Ragaciemā, Jaunpilī, kur tos sekmēja arī toreizējās pašvaldības…
Tomēr viss iepriekšminētais krīzi neatrisinās. Vismaz ministriju līmenī būtu vērts pievērsties veikala piecenojumiem piena un gaļas produktiem, maizei. Nesen Latvijas Piensaimniecības Centrālas biedrības priekšsēdētājs Jānis Šolks, kā arī Latvijas Tirgotāju asociējas priekšsēdētājs Henriks Danusēvičs publiski izteicās, ka piecenojums piena produktiem ir biznesa noslēpums. Tas vien jau liecina, ka notiek ne visai godprātīgas spēlītes, jo šīs dažas preces jau ir tikai neliela daļa no piedāvājuma. Varbūt ministrs Didzis Šmits varētu saņemties un ierosināt pirmās nepieciešamības pārtikas produktiem uzlikt piecenojuma griestus? Tā esot vairākas citās valstīs, tai skaitā Vācijā?
Pašlaik arī vajadzētu risināt atbalsta jautājumu piena ražotājiem, izstrādāt stratēģiju, kā un cik turpmāk pienu ražosim un eksportēsim. Latvijā lieli līdzekļi ir ieguldīti fermu modernizācijā. Vai ar tiem būs tāpat, kā tas bija cukura ražošanā? Arī govis var pārdot (Izrādās, Polijā zemnieki govis pērk, tātad tur piensaimniecība ir izdevīga?) vai likvidēt ātri, bet tas nav resurss, ko var atgūt īsā laikā, nemaz jau nerunājot par saimniecību īpašnieku pārdzīvojumiem un vēlmi atsākt ražošanu no jauna. Un visbeidzot, turpat jau 20 gadus esam Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis, tad kāpēc tik ļoti atpaliekam no ES vidējās piena iepirkuma cenas? Ko darām nepareizi?
rakstam un elpojam ar dibenu !