Klimatiskas pārdomas aprīļa sniegputenī

Aprīlis allaž bijis tāds joku mēnesis – arī meteoroloģiskā nozīmē. Nu gluži kā tajā, jau pirms pusgadsimta dziedātajā bērnu dziesmiņā ar Jāņa Plotnieka vārdiem: “Kādēļ, aprīl, blēņas dari? Joki tevi kutina? Vienā rokā – saules stari, otrā – sniegi putina.” Vienugad vasarīgs karstums un peldsezonas atklāšana, citugad kupenas līdz jostas vietai – tāds nu ir šis grūti prognozējamais pavasara mēnesis, kad par ietekmi cīnās gaisa masas no ziemeļiem un dienvidiem, un ziema stīvējas ar vasaru.

Arī šogad aprīlis parāda savu jokdara dabu. Vēl nesenos karstuma rekordus un Sahāras putekļu mākoņus nomainījusi īsta ziema, aiz loga auro ledains vējš, uz plaukstošiem ziedpumpuriem krīt sniegs, un Rīgā autovadītājiem ļauts izmantot “puteņa biļetes”. Ļoti piemērots laiks parunāt par klimatu. Nevien pateicoties šodienas anomālijām, bet arī tāpēc, ka Rīga tikko veselu nedēļu pabijusi klimata galvaspilsētas godā, proti, 150 klimata zinātnieki no 65 valstīm tieši Rīgā diskutējuši par globālo sasilšanu… Jā, iztēlē jau dzirdu interneta ekspertu ironisko ķiķināšanu un triumfējoši piesauktos dzelžainos pretargumentus, kuru būtība ietverta idejā: “Manā sētā taču snieg, kāda vēl tur sasilšana!?” Bet šo, jau labi zināmo sadaļu izlaidīsim un pievērsīsimies ekspertu teiktajam.

Kaut gan… patiesībā neko jaunu viņi jau nepateica. Pusotrs simts ļaužu sadedzināja simtiem tonnu fosilā kurināmā, dodot savu artavu atmosfēras piesārņošanā (neba jau ar divriteņiem uz Latviju atbrauca), lai parunātu par to, cik ļoti mēs piesārņojam atmosfēru ar ogļskābo gāzi, ka jātiecas uz “nulles emisijām”, ka dabas anomāliju skaits pasaulē pieaugs un skars arī Latviju. No šādiem ekspertiem drīzāk gribētos redzēt pozitīvo piemēru – ja ne gluži ceļošanu uz konferencēm, izmantojot vēja un saules enerģiju, tad vismaz šādu pasākumu attālinātu rīkošanu. Šoreiz tas izpalika. Toties nedaudz mulsina sarežģīti birokrātiskajā terminoloģijā ietērptie ieteikumi, kā rīkoties lai apturētu globālās klimata pārmaiņas. Atmetot garo zinātnisko formulējumu virknes, nonākam pie šādiem secinājumiem: mazāk ēdīsim gaļu, neaudzēsim lopus, jo tie izdala ogļskābo gāzi, vairāk brauksim ar velosipēdu un iesim ar kājām, elektrību iegūsim no saules, ūdens un vēja enerģijas, šķirosim atkritumus… Labi, te nevar iebilst – visi uzskaitītie ieteikumi ir ekonomiski, veselībai noderīgi un vidi sakārtojoši. Tomēr rodas aizdomas, ka šie padomi skar “aisberga redzamo daļu”, kamēr pati lielākā tā daļa paliek apslēpta.

Kā tad veidojas tik bieži piesauktā oglekļa aprite dabā? Elementārais piemērs no skolas grāmatām: dedzinot kurināmo, atmosfērā nonāk ievērojams daudzums ogļskābās gāzes, kas veido gluži kā segu, kas sasilda planētu. Starp citu, “segas” veidošanā piedalās arī citas gāzveida vielas, no kurām vissvarīgākais ir ūdens tvaiks, bet par to nemēdz īpaši runāt, jo ar šo komponentu neko īpaši iesākt nevar – tvaika daudzums tieši atkarīgs no okeānu virsmas platības, kas savukārt atkarīga no ūdens vidējās temperatūras, kurai ir tendence pieaugt klimata ciklisko izmaiņu rezultātā. Tāpat ievērojamu siltumnīcas gāzu emisiju veic planētas aktīvie vulkāni; arī tur neko līdzēt nevar, turklāt esot pierādīts, ka civilizācijas radītā emisija ir desmitiem reižu apjomīgāka par zemes dzīļu “izplūdes gāzēm”.

Pēc tam, kad šīs oglekļa emisijas nokļūst atmosfērā, normālos apstākļos līdzsvaru palīdz saglabāt planētas augu valsts, kas patērē ogļskābo gāzi, izdalot mūsu dzīvībai svarīgo skābekli. Tas arī būtu dabisko “nulles emisiju” stūrakmens. Diemžēl cilvēka saimnieciskās darbības rezultātā mežu platības katastrofāli strauji sarūk, izjaucot dabisko bilanci. Papētot planētas vidējās temperatūras līknes un datus par globālo mežu platību dinamiku, noteikti pamanīsim zināmas likumsakarības. Vislielākās problēmas rada tropisko mežu un Sibīrijas taigas izciršana, kā arī milzu ugunsgrēki, kas ik gadus iznīcina miljoniem (!) hektāru meža. Lūk, te mēs pieskaramies aisberga zemūdens daļai. Alkatīga mežu iznīcināšana, nespēja cīnīties ar desmitiem miljonu tonnu atkritumu, kas no Āzijas un Āfrikas upēm nonāk okeānos, vienkārši neticamu mērogu vides piesārņojumi, ko rada globālie rūpniecības giganti… Arī Latvijas dabas skaitīšanas dati norāda uz negatīvām un satraucošām tendencēm. Latvijas mežu politika izraisījusi vides aizstāvju pamatotus protestus, jo ekonomiskās intereses arī pie mums rada incidentus, kā piemēram, vēlmi cirst jaunākus mežus, ko nesen apturēja Satversmes tiesa. Kaut globālā mērogā raugoties, šķiet, Latvija ir zaļa valsts, mums ir problēmas ar ūdeņu piesārņošanas radītu eitrofikāciju, lauksaimniecības zemju noplicināšanu, augsnes mikroorganismu iznīcināšanu… Tā teikt, platiem soļiem dodamies pa to pašu ceļu, kur virzās civilizācija kopumā. Vai kāds to spēs apturēt?