Tikko izskanējis līgo…. Jāņu dziesmas pieklusušas, pļavās jāņuzāļu lasītāju sliedes aizvilkušās, pēc lielās kulminācijas tāds kā pierimums. Taču šis miers ir tikai šķietams, jo 29. jūnijā ir Pēterdiena, pēc kuras sagaidāmas izmaiņas gan dabā, gan šogad arī sabiedrībā un politikā.
Senāk latvieši uzskatīja, ka nu tikai sākas īstais siena un ogu laiks, kad iespējams sagatavot ogu našķus ziemas dienām. Senči tic, ka šis laiks ir izšķirošs ražai – ja Pēterdienā līst, būs laba raža, bet slikts siena laiks un otrādi – ja spīd saule, būs labs siena laiks, bet slikta raža. Turklāt, ja Pēterdienā līst, tad līs līdz Annas dienai. Pēterdienu sauc arī par Pērkona dienu. Šī diena ir jāsvin, citādi Pērkons jeb debesu kalējs varot sodīt. Šajā dienā var arī uzdziedāt, tam derēs tās pašas labās, jau zināmās Jāņu dziesmas, tikai Jāņa vietā jādaudzina Pēteris. Pēterdienā esot jāuzmanās arī no skauģiem, kas ejot otra tīrumā labību maitāt, taču, ja pašam šis netikums nepiemīt, maz ticams, ka skauģis varēs ko sliktu nodarīt.
Pēc Pēterdienas dabā sākas pārmaiņas – dienas turpina rukt, lakstīgalas vairs nedzied, dzeguze pārstāj kūkot… sākas vasaras pilnbrieds, pēc kura nāks ražas laiks. Šogad pārmaiņas sagaidāmas arī sabiedrībā. Pašlaik vēl neviens skaidri neizprot un neapjauš, kā konkrēti tās skars katru personīgi. Taču jau skaidri redzams, ka daudziem tas būs smagu pārbaudījumu laiks, kad izšķiroša var būt paša dzīves gudrība un viedums, bet daudziem ļoti nozīmīga būs arī līdzcilvēku attieksme. Senos latviešu ticējumos teikts, ka Pēterdienā nedrīkstot zagt, tad Pērkons par to sodot, ka Pēteris sargā ļaudis pret zagļiem un slimībām. Šķiet, ka patlaban tieši šo pēdējo svētību, lai izdzīvotu, mums vajadzēs vairāk par visām citām reizēm. Tāpēc – godināsim Pēterdienu!
