Sapratāt virsrakstā rakstīto? Nē? Bet šis dialogs tālruņa īsziņā esot uzrakstīts “skaidrā latviešu valodā”. (Lūk, sarunas tulkojums tiem, kas nav tik advancēti: ”Kā iet, ko dari? Viss kārtībā. Skaidrs.”) Tāda nu esot valodas dabiskā attīstības gaita – tā kļūstot vienkāršāka, mazāk iesprostota dažādu likumu un noteikumu rāmjos, tā uzsūc dažādas ietekmes, ”krāšņojas” ar citās valodās aizgūtiem spožumiem, formām un nozīmēm, – mierina viens otrs mūsdienu valodnieks. Bet vairums latviešu valodas skolotāju lauza galvas, kā, ar kādām metodēm pārliecināt vairumu audzēkņu, ka dzimtā valoda ir pamatu pamats visā izglītības sistēmā, ka bez koptas un bagātas valodas nav iespējama vispusīga personības attīstība, ka pareizi latviski runāt ir gan kruti, gan stilīgi un ka teju ikvienam svešas valodas grabažām var atrast un ir jāatrod atbilstošs savas valodas vārds. Un jāteic, ka aicinājums pareizi runāt un rakstīt latviski (arī prast lasīt tā, lai saprot izlasīto) – tā ir cīņa ar visai paredzamām, vairumā gadījumu – visai viduvējām sekmēm…
Bet varbūt tad ir laiks atgādināt par mūsu saknēm, par mūsu pienākumiem savas tautas, tās iepriekšējo un arī nākamo paaudžu priekšā? Mūsu, šīs teju senākās dzīvās indoeiropiešu valodas zinātāju un runātāju ir tik maz! (Labākajā gadījumā šodien ap 1,4 miljoniem 7 miljardu jūrā.) Un cīņa par latviešu valodas tiesībām ir bijusi tik smaga, noniecinājumu un pašaizliedzības pilna! (Daudzi latviešu, arī mūsu Pastariņš Ernests Birznieks-Upītis par sodu skolā ir staigājis ar kaklā pakārtu smagu kauna dēli, ko rotāja krievisks uzraksts «Viņš runāja latviski».) Varbūt šodien, kad atzīmējam Valsts valodas dienu, ir īstais brīdis atgādināt latviešu literārās valodas pamatlicēja, jaunlatvieša Jura Alunāna novēlējumu: ”Turiet savu tēvu valodu godā un cienā, un jums labi klāsies virs zemes. Jo kas sevi paši negodā, to ari citi negodās…”
Cita starpā šie vārdi teikti tautas un valodas mūžam pavisam nesen, tieši pirms 160 gadiem, kad tobrīd 24 gadus jaunais Tērbatas students apņēmīgi nolemj – viņš darīs visu, lai pierādītu, latviešu valoda ir cienīga iznākt no zemnieku sētām un būdiņām, tā ir cienīga, lai tajā runātu arī mācīti ļaudis, lai tajā skandētu dzeju un varētu lasīt cittautu dižgaru darbus… Par to, lai latviešu valoda būtu arī kādas valsts valoda?! Nē, par to gan, kvēlais students pat sapņot nevarēja…
Daudz laimes dzimšanas dienā, Juri Alunān, daudz laimes, mana valsts, mana latviešu valoda!
Latviešu valoda taču ir tik skaista! To pierāda kaut vai šī cienījamā un nu jau vairākām paaudzēm tik mīļā dzejnieka četrrinde:
Daudz godīgu cilvēku pasaulē dzīvo,
Tie strādā kā skudras un rūpīgi krāj;
Tie nolād alu, tie nolād sīvo
Un strādā, un krāj, līdz smiltis tos klāj.
E. Veidenbaums
Un tas nekas, ka musu valoda nav sastopama tur, kur ta visvairak butu nepieciesama – elektroniskaja vide. Atskiriba no lietuviesu un igaunu ieviestas -vides kulturas-, latviesu valoda interneta, un lietojumprogrammatura ir nozelojami maz sastopama un pasiem nesaprotama(atceresimies, ka palaistuve vairs nav sieviete, bet poga..). Un ir mulkigi gaidit ka latviesu valoda bus iznemums attieciba uz tehnologiju attistibu, preteji parejas pasaules tendencei – vienkarsot sazinu. Nav noliedzams, ka latviesu valoda ir skaista un unikala, bet lai panak prieksa tas cilveks kurs “lol” vieta nebus tik slinks un ikreiz radis kadu poetiski-estetiski-ligvistisku sedevru. Drizak prieks, ka mes pasi radam savu saisinajumu valodu, nevis tupi kopejam videjo aritmetisko internacionalo interneta sarunvalodu.
Haha, šito skaisto un saīsināto rakstīšanas manieri vajadzētu iemācīt vēl tam zellim, kas avīzē raksta rakstus ar vienkāršiem, nepakārtotiem un nesakārtotiem teikumiem, piedevām ar visai īpatnēju konstrukciju. Viņam noteikti patiks, lasītājiem ar 😀
Cepuri nost,cik Tu trāpīgi,aktuāli un labi izteicies par šo
problemātisko jautājumu.Par to ir jārunā un jārunā,un galu galā kautkas ir arī jādara.