Tas brīdis arvien tuvojas, kad, tēlaini izsakoties, mēs sagaidām, ka tiks likta lietā visa smagā artilērija un izšauts tas pulveris, kas nu rūpīgi krāts un gatavots tieši Latvijas simtgades svinībām.
No vienas puses šur tur pa kādam paukšķim jau mana, kā, piemēram, Simtgades vārtus Rīgas centrā, kas gan vairāk tautās apzelēti to ievērojamo izmaksu, ne estētiskā baudījuma dēļ. Dažs labs asprātis pat norādījis, ka melnā arka, kurā ik pa brīdim uznirst digitāla liesma, vairāk atgādina vārtus uz elli nekā raisa svētsvinīgas emocijas. Tāpat jau noticis fakts ir simtgades atklāšanas muzikāli dejiskais uzvedums Nacionālajā bibliotēkā, kur klātesošo vēsās atsauksmes vēl varētu tulkot ar fiziskām neērtībām, jo visu koncerta laiku nācies nostāvēt kājās. Taču, jāatzīst, ka īsti šī priekšnesuma vēstījumu, kā šķiet, neuztvēra arī mājās, pie televizora ekrāniem, sēdošie.
Un tad vēl ik pa brīdim kādas mini kopas, kolektīvi, apvienības, iestādes izskrien, izdzied, kaut ko iebaksta zemē vai veic citas rituālas darbības ar simtgades vārdu uz lūpām, ko, ļoti iespējams, pamana vien tā nelielā ļaužu daļa, kas pati pasākumā iesaistīta. Un kā atkal ironiski izteikušies vērotāji no malas – nekas jau tagad pie mums nenotiekot bez simtgades zīmoga, jo īpaši, ja tam kādā veidā dabonams sabiedriskais finansējums…
Taču ir arī otra svarīga puse jeb atziņa, ka, nekur un nekad savu roku nepieliekot, nevienā pasākumā nepiedaloties, tik gaidot pacilājošo patriotisma un svētku sajūtas devu kaut kur no malas, var gadīties to tā arī nesajust, neizbaudīt un nesaņem. Drīzāk – var dabūt vien mieles, kas ir neizbēgama blakne, kad mūsu gaidas ievērojami pārsniedz to, ko galu galā saņemam.
Gara acīm redzu komentārus par to, cik “salūts švaks“ un Dziesmu svētki “par biežu“… Tajā pašā laikā, kā praksē novērtos (ir tā priekšrocība regulāri piedalīties dažāda mēroga un satura simtgades pasākumos), iesaistoties vai vismaz piedaloties, vēlme kritizēt citu padarīto ļoti strauji un proporcionāli lieliem lēcieniem samazinās. Kā šajā nedēļas nogalē Engures novadā – reti, kur varēja manīt skābas sejas, un, šķiet, tas ne tikai, pateicoties beidzot atskrējušajam pavasarim, cik drīzāk apziņai, ka arī paši sev itin labi var radīt svētkus. Un tad arī tā “simtgade“ nemaz vairs nešķiet tikai kā tāds obligāts pielipinājums.
Tad nu īsu brīdi pirms tā lielā svētku brīža novēlu katram vispirms pašam sevī uztaustīt, kā pa īstam gribētos valsts dzimšanas dienu nosvinēt. Un darīt to – no sirds un pa īstam. Un sākt – kaut šodien pat!
Būtu valsti reāla 100 gadu jubileja varētu arī svinēt, bet tagad mums spiež aiz laimes lekt divu pakaļu augstumā Baltijas hercogistes dibināšanas dienā.