Jau svētdien, trinoties Kandavas svētku pasākumos un pēcāk ielūkojoties citu izklaižu aprakstos, sazin kāpēc pārņēma sajūta, ka – dzīve plūst garām… Rau, citi dodas tusēt ar teleskopiskiem statīviem skatāmākam pašiņam; pietiek uzvilkt īsākas bikšeles vai aizmigt ar rotaļu sivēnu uz krūtīm Pozitivusā, lai acumirklī TU vai kāda tava ķermeņa daļa kļūtu teju visas Latvijas interneta lietotāju ievērota. Rau, citi atrod naudu un laiku būt sociālajos tīklos, sēdēt telefonā; jau šobrīd apsvērt labākos Vecgada vakara piedāvājumus, kamēr es… Jā, piesēžu līdzās kādam vīram uz nojaucamas būdeles sliekšņa un viena smēķa garumā uzklausu stāstu par baigi nespodru dzīvi vai vismaz tās izskaņu. Vīram pāri 70 – dzīvo līdzās muižai; muižai ceļš traucē, tālab jāveido jauns ar līkumu – pāri divām vecām būdelēm. Nu, ko – vīrs 70 gados piedzīvos Jurģus, bet laikam jau muižas pārvaldnieks arī jūt, ka tāda ”veca koka” pārstādīšana var neizdoties, tāpēc solītais eiroremonts kaimiņmājā tik skata pēc. Doma jau savā ziņā pragmatiska – vai nu vecuma galā pēc ērtībām un lepnības jādzenas?.. Cik ta vēl izvilks un vai tāpēc graustā ieguldīt!?
Mājupceļā pār iecerēto slēdzamo ceļu laipoja puiši pavāru skotelēs; apsargi, beidzot ieraudzījuši kustīgu auto, iztaisnojās muižas vārtos… Pavisam cita līmeņa rūpes un, jā, un kaut kā eksistenciāli smadzenēs iedzēla aina ar bezmērķīgi lienošu skudru. Stīvējas līdz smilgas galam – tālāk netiek un cilpo atpakaļ. Mēs, cilvēki, kaut kā līdzīgi – katrs ar saviem ideāliem un saprašanu savā smilgā, bet nu tie mūsu mērķi un lielie vai mazie sasniegumi vien atskaites punkti nezināmajā…
Vecums pa drusciņai vien atņem visu, kas varētu derēt mediju pirmajām lapām, ja vien neesi miris vardarbīgā nāvē, paveicis ko izcili neķītru vai šausminošu. Ja vecuma galā esi izcēlies ar viedām domām, visticamāk, tevi atradīs starp grāmatnīcas bankrota cenām, bet citādi… Superkomunicēšana kā sīknauda žvadz, un kaut kā šķiet, ka laiku – savas dzīves īpašo laiku – sīknaudā izmainām…
beidzot Vents kaut ko sakarīgu uzrakstījis