Mums katram ir divas rokas, divas kājas, divas acis, divas ausis un… viena mute. Un – viena galva! Dieviņš tā iekārtojis: lai vairāk redzam, vairāk dzirdam un vairāk darām. Lai mazāk runājam (pa tukšo, kā mēdz sacīt). Un – tas tā, pus pa jokam – galva arī tikai viena: sak, ja būtu divas, tās varētu viena otru sajaukt. Tiesa gan, reizēm saputrojamies arī paši…
Te man prātā nāk mūsu atgūtā neatkarīgā valstiskuma sākuma gadi, kad valsts institūciju priekšrakstu vēl bija visai maz un daudziem darboties gribošajiem reizēm bija vienvienīga vēlme: pelnīt, pelnīt un pelnīt, pie viena “uzmetot”, “apčakarējot”, “piekāšot” (kā tik to visu tolaik nesauca!) visus, kas neattapīgāki vai godīgāki. Dažs šefs, sev sekretāri izvēloties, to veda “pārbaudīt” uz savrupāku viesu namu vai tuvāko mežiņu. Pēc tam, kad apsviedīgā sekretāre (pārdevēja, grāmatvede, utt.), redzot šefam jaunu drostaliņu, tālredzīgi kopās prom, pie viena paķerot līdzi daļu no uzņēmuma kases: tā sacīt – “samaksai par sniegtajiem pakalpojumiem”. Vai arī – dažviet mēnešiem algu nesaņēmušajiem strādniekiem zuda pacietība uzklausīt darba devēja tukšos solījumus, un tad… kādurīt šefs atrada tukšu savu instrumentu vai materiālu noliktavu. Ak, kas par jezgu un taisnības meklējumiem tad sākās! Pats cietušais bija un palika “taisns kā zirga loks”…
Šīs varētu uzskatīt par tādām kā pagātnes ainiņām, ja vien… mēs šajos neatkarības gados būtu auguši savā morālē un ētikā, pieņēmušies prātos un sirdsgudrībā. Un – visos līmeņos, protams! Vadītāji nereti atrunājas ar savu aizņemtību (Kas patiesībā nereti izrādās vai nu klaja augstprātība, sak, kāda jēga: veči, vecenes un jaunie šmurguļi tikpat neko nesapratīs…), vai arī – bailes no jautājumiem, ko padotie varētu uzdot (Un ko tad? Patiesību stāstīt?! Kad visapkārt “ienaidnieki” – VID, finansisti, policija, Valsts darba inspekcija, Vides dienests utt.). Un tā – problēmu kalni aug aizvien lielāki un lielāki… Varbūt tāpēc, ka Latvijā nav tādu kalnu un tādu sniegu, dažs neiedomājas par lavīnām?
Varbūt visiem būtu labāk un lietderīgāk, ja tomēr atrastu laiku sasāpējušās lietas izrunāt – ģimenē, darbavietā, pagastā pilsētā un valstī?
Esmu pārliecināta, ka problēmu būtu daudzkārt mazāk. Varbūt pat, ka dažu no tām nebūtu vispār.
Tāpēc, reizēm nepaklausot mūsu senču gudrībai – jo laiki ir citi, un arī rīcībai tad jābūt citai – runāsim! Skaļi un drosmīgi! Pasakot paldies par labo un vienlaikus iesakot, ko darīt, ja jūtam, ka labi nav… Runāsim skaidri un atklāti, nevis, interneta portālos anonīmi slēpjoties – ņirdzot, apsmejot vai gānoties. Un tam, ticiet man, pilnīgi pietiek ar katra paša, bet domājošu galvu un katra vienīgo mēli, ko izšķirošos mirkļos bailīgi neturam aiz zobiem.
Man arī ir radies tāds nopietns jautājums,varbūt kāds var atbildēt,kā tagad man dzīvokļu īpašniekam pēc 17 gadiem pienāk paziņojums ka jāmaksā par zemes nomu zem mājas,tad kur visus šos gadus ir bijis zemes īpašnieks un tagad pamodies,varbūt kārtējā afēra un jāgriežas būs Ģenerālprokuratūrā lai uzsāktu izmeklēšanu no kurienes zemes īpašnieks uzradies.
Varbūt kāds nezināja, ka viņam ir tiesības pieteikties uz šo zemi, ka tā piederēja viņa senčiem?
Es izsaku versiju, tas nav apgalvojums.
Rodas jautājums ja pieder zeme zem mājas,tad kam pieder pagalmi un viss pārējais,pēc likuma viņam ir jākopj savs īpašums,bet kāpēc to dara apsaimniekotājs,šis jautājums jau ilgu laiku stāv saeimā izskatīšanai,tikai pašvaldību vēlēšanas tuvojas naudu vajag.