Jā, mēs nevaram pazīt un spēt novērtēt visus Latvijas cilvēkus, arī politiķus – ne. Vēl vairāk – daudzi no zināmajiem, kam mēs būtu gatavi uzticēties, šoreiz pat netiek piedāvāti, nav iekļauti nevienas partijas sarakstos – tik cieši vienota ir valdošā kliķe, tik lielas ir bailes, ka tādējādi varētu tikt apdraudēta viņu ”vietiņa pie siles”. Un, ja vēl ņem vērā, ka tur kviekdami – un tautai viskautko solīt gatavi – grūstās politikā reiz jau caurkritušie, tad ir skaidrs: nevienam no mums šoruden nebūs viegli! Tāpēc – pievērsīsimies tam, kas bijis pirms šī politiskās reklāmas šova, ko tūdaļ sagaidīsim Latvijā!
Pajautāsim gan viņiem, gan sev: vai, būdami uzņēmēji, valsts ierēdņi, zemnieki, pensionāri, bezdarbnieki, mednieki, utt., šie cilvēki ir tikuši sekmīgi galā ar savu dzīvi un tās uzdevumiem? Vai pašreizējais bezdarbnieks necer kļūt par augsti apmaksātu ”bezdarbnieku” Saeimā? Vai sportists (mākslinieks), uz kura popularitāti kā ”lokomotīvi” cer pārējais partijas kandidātu saraksts, jau zina, ka viņam patiesībā gaidāma divējāda nākotne: vai nu attiekties no mandāta, lai Saeimā var iekļūt kāds ”vajadzīgāks” cilvēks, vai arī – pēc kāda laika no turienes ”bēgt, krustu nemetušam”, kā tas jau gadījies ne vienam vien radošajam? Vai ierēdnis tādējādi nemeklē ”sociālo pazīšanos”, kas varētu noderēt vēlākam laikam, kad patiesībā iecerēts ”iepeldēt dziļākos ūdeņos”? Neaizmirsīsim: viņiem visiem ir pagātne – vairāk vai mazāk zināma. Darbi, kas ir un kas nav izdevušies, ko gribas un ko negribas atcerēties. Tāpēc, uzklausot viņu skaisti sacerētās runas, nekautrēsimies uzdot jautājumus – arī tos neērtos. Lai viņiem nešķiet, ka tauta patiešām ir dumja, vien trīs mēnešus ilgu atmiņu apveltīta. Lai neiedomājas, ka mēs joprojām esam gatavi balsot tikai par populāru uzvārdu, par jauku smaidu visu TV programmu raidījumos, par smuku ancuku un pildspalviņu (bloknotiņu, bukletiņu) – tikšanās reizēs, par ”fotoizšopētu” bildi visos Vanšu tilta stabos un citās iespējamās un neiespējamās vietās. Solījumus uztversim ar kritiskiem prātiem! Kad un kādā veidā tie tiks realizēti praktiski? Par kādiem līdzekļiem, ar kuru sadarbības partneru atbalstu?
Un vēl – uzskatīsim, ka šis ir tikai ”balsu vingrināšanas” laiks. Liksim saprast, ka pēc tam gaidīsim un pieprasīsim arī darbus! Tautai ir tiesības ne tikai cerēt uz jaunām, labākām, spējīgākām ”100 gudrajām galvām”. Tautai ir arī pienākumi – patstāvīgi spriest, pārdomāti lemt un strikti pieprasīt atbildību no saviem priekšstāvjiem.