Kad laiciņš tāds, ka saulīte ripo pa zemes virsu, par rūpēm un raizēm i ne domāt negribas. Galu galā – Lieldienas klāt! Tā vien kārojas ātrāk tikt ārā un tuvāk visam, kas zaļš, saulains, apaļš un silts… Turklāt tieši Lieldienas pēc tautas tradīcijām tiek uzskatītas par skaistākajiem pavasara svētkiem, kurus tikai svinēt un svinēt.
Tomēr tā gluži pasaulē nav iekārtots, ka pavisam bez pārdomu brīža var nonākt līdz bezrūpīgajai Lieldienu svinēšanai. Tā teikt – no šī brīža līdz olām un šūpolēm vēl jānogaida, jo priekšā Zaļā Ceturtdiena un Lielā Piektdiena – dienas, kas kristīgajā kalendārā ierakstītas kā īpašas, jo vēsta par Kristus pēdējām vakariņām un krustā sišanu. Tikai tad, ka viņš svētdienā būs augšāmcēlies, to svinēsim ar Lielās dienas prieku.
Tomēr Lieldienām ir tas labums vai priekšrocība, ka te nu savijas kristīgā ziņa ar latvisko, tradīcijām bagāto. Var ļauties abām, vai izvēlēties to, kas saprotamāks. Var iet uz baznīcu un izzināt Kristus gājumu, var iesaistīties maģiskos rituālos no rīta līdz vakaram. Sākot ar šai dienai tik svarīgo mazgāšanos Lieldienu rītā tekošā ūdenī – strautā vai upē, kas tek pret rītiem, lai iegūtu možumu, gaišu prātu, veselību un skaistumu. Var izpērties arī ar pūpoliem, ja tas nav izdarīts Pūpolsvētdienā, lai slimība laukā un veselība iekšā.
Un vēl atcerieties, ka šodiena jeb Zaļā ceturtdiena nav tā diena, kad iet uz mežu un nest mājas zarus, zilās un baltās puķītes, jo tad – kur gadījusies, kur ne – atnākšot mājās čūska. Savukārt piektdienā vajadzētu uzvesties mierīgāk, klusāk un neplānot skaļus pasākumus un izdarības. Ne tikai tāpēc, lai ievilktu elpu un pataupītu spēkus Lieldienu šūpolēm un olu ripināšanai. Bet galvenokārt tāpēc, lai kaut brīdi veltītu cilvēka – Dievam līdzīgās būtnes – cienīgai nodarbei – pārdomām. Par Saules un Pasaules ritu, par savu vietu un atbildību tajā.
Ja kaut ko no tā visa pagūsiet, Lieldienas būs atnākušas godam.
