Droši vien katrs būs piedzīvojis brīdi, kad nācies bezgala par kaut ko sacerēties un tikpat ļoti vilties. Pati zinu, ka reizēm ieceru divām brīvdienām ir saradies tik daudz, ka pat pie labākās gribas tās nav izpildāmas. Un tad visu šo plānu finālu jeb svētdienas vakaru labāk neaprakstīt – dziļa vilšanās, pašpārmetumi, nožēla… Līdzīgi ir gan draugu attiecībās, gan citās jomās. Tu saliec cilvēkus uz maziem postamentiņiem kā piemineklīšus, taču, kad viņu rīcība nav tev pa prātam, sadusmojies ne pa jokam! Un bēdājies; lai gan pats vien esi bijis vainīgs – neba kāds lūdza tevi to citu padarīt par elku, varoni vai pasaku tēlu – nekā.
Viss šis saskrēja galvā, skatoties olimpiskās spēles un pārdomājot, kāpēc par katru cenu paģērējam medaļas, kāpēc priecāšanos no sirds par savējo veikumu, sasniegumu aizstājam ar pārmetumiem vai pat iznīcinošiem secinājumiem. Kādā brīdī sapratu, ka tiešām ir gana viegli aiziet “zinātāju” pavadā un piekrist sporta komentētājam, kurš nevis priecājas par augsto 5. vietu bobslejā, bet sportistam vaicā – ”Esat sarūgtināts?!…” Nu kas par sviestu? No kurienes tas radies – ja neatvedīs medaļas, sportistam vajadzētu no zemes virsas izčibēt? Pirmais desmitnieks neskaitās, tāpat kā sešinieks, un, ja nav zelta medaļa, tad gandrīz no sporta jāiet prom!?… Tā vien šķiet, ka šajās nesaņemtajās medaļās un vietās bija slēpies kāds Latvijas tik bieži piesauktais veiksmes stāsts, kāds Lācis, Antiņš vai trešais Tēva dēls.
Taču pats sportists vislabāk zina, ko viņš var vai nevar izdarīt; zinām arī, ka katram reiz pienāk sava zvaigžņu stunda; un ja nu 5. vieta ir tieši tā – visaugstākā?! Lai gan, ja par olimpiskajiem principiem domājam, par zvaigžņu stundu ikvienam tik mazas valsts kā Latvija sportistam jākļūst brīdim, kad, normatīvu normatīvus izpildījis, viņš beidzot uzzina – tiek uz Olimpiādi!
Ar to gribu teikt, ka uzvara jau patiesībā ir katra līdz galam pabeigta trase, kurā visi ir nevis loterijā laimējuši, dāvanā saņēmuši, bet gan ar savu darbu izcīnījuši tiesības tur būt. Un, ja reiz pietiek fiziskā un garīgā spēka tikt līdz virsotnei, ir jāpriecājas. Ar pateicību un no visas sirds.
Apgrūtinot sportistus ar mūsu pašu cerībām, pazaudējam to laimes mirkli, ko šīs spēles mums kā skatītājiem uzdāvina. Neļausimies!
Diemžēl līdzšinējie panākumi dažkārt rada skatītājos dažādas ekspektācijas un cerības. Labi varēja novērot aba veida emocijas-gan vilšanos par sudrabu, gan prieku par vietu pirmajā divdesmitniekā. Sports ir sports-tomēr tendēts uz rezultātu un sasniegumiem, tādēļ tajā ir jābūt pilnam emociju spektram gan pašiem sportistiem, gan arī līdzjutējiem.