Kas tas ir? Uzmini nu!

Krēslaina priekštelpa, lielie starplogi aiztaisīti ar žalūzijām līdz pat lejai, lai telpā pat pa šķirbiņu nevarētu ielūkoties. Sieviete gados, sagumusi pār galdiņu, kaut ko raksta… Cita vieta – kvadrātmetru vai divus maza priekštelpa, mazs galdiņš, cilvēks pussēdus, pusguļus uz tā uzmeties un pilda veidlapu. Aiz viņa ārā citi, jo visiem vietas nepietiek. Aiz stiklotajiem logiem darbinieki, kas turpina darīt savu darbu…

Vaicāsiet, kas šīs par savādām vietām un, galvenais – kur? Varu nomierināt, ka tās nav cietuma priekštelpas un tie noteikti nav pagājušā gadsimta 70. gadi, arī ne kovida pandēmijas laiks… Tas ir Tukums, šodienas Latvija, kuras izaugsmes modeļa pamatā jau 18 gadus ir “cilvēks pirmajā vietā”. Precīzāk – tie ir divu Labklājības ministrijas iestāžu – Nodarbinātības valsts aģentūras un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras – priekštelpas, kur cilvēkam tiek dota iespēja aizpildīt dokumentu veidlapas.

Kāpēc nevar ieiet gaišā, siltā telpā un veidlapu aizpildīt pie kārtīga galda, kur būtu gan paraugs priekšā, gan darbinieks pa rokai, ja nu padoms vajadzīgs? Atbilde ir viena: ”Zvaniet, pierakstīsim, visu izskaidrosim!” vai arī – ”Bezdarbniekam statusam reģistrējieties attālināti!…”

Bet ja nav tālruņa, vai tas aizmirsies mājā? Un ja nu šoreiz laimējies atbraukt, piemēram, no 40 kilometru tālās Vānes uz Tukumu?! Par to pašu sūri grūti pelnīto pensiju, piemēram… Vai ja nav datora? Protams, šāda ”slēgto durvju attieksme” ir samērā skaidra – sak, nav ko lieki pa iestādēm vazāties, aizņemtus cilvēkus traucēt! Un – galu galā – nav jau neviens bez pensijas un bēru pabalsta nav palicis, un arī bezdarbniekos “pieteikties” visi ir varējuši, jo, lai tikai pamēģina to neizdarīt!

Bet rodas loģisks jautājums: kam domāta iestāde, ja tās darbinieki lielākoties nepieejamo un viņu sasniegšana ir šādi apgrūtināta? Kā par šo teica kāda kundze: ”Kas mums te – NATO štābs vai slepenpolicija?!” Vēl varētu saprast, ka Rīgas birojā, kur tiek pieņemti lielie lēmumi, ierēdņiem varētu negribēties svešiem rādīties, bet novada centrā, kur pati iestāde arī ir tikai izpildītāja?!… No kā baidīties, no kā slēpties?! Ja no kovida bail, var lūgt nākt maskā, ja no rindām bail, var ieviest “rindu mašīnu”, ja bažas par nekārtībām – tepat centrā divas policijas, gan jau tiktu galā… Vai varbūt… neviens priekšnieks no augšas nav bijis un redzējis, kā te, laukos, tos cilvēkus, kas ir pirmajā vietā, pieņem?…

Tomēr kaut kā iekšēji liekas, ka visi šie iemesli nav īstie. Laikam jau ir tik viegli, ja viss tiek nokārtots elektroniski – ir tikai iesniegums, un nav nekādu bēdu stāstu, asaru, problēmu un trīcošu roku, kam jāparakstās. Un nav arī nekādu problēmu, kas, iespējams, klātienē vēl varētu atklāties, un – cik darba no tā visa radīsies?!…

Es klusībā ceru, ka šajās iestādēs strādā labi un atsaucīgi cilvēki, kas nežēlos minūtes un stundas, lai problēmu risinātu, bet – aiz slēgtām durvīm viņi tomēr ir un paliek tālāki un nesasniedzamāki…