Mēs te redakcijā puspajokam iesmējām un padiskutējām – vai cilvēkam ir jābūt spējīgam iejusties otra ādā jeb apveltītam ar empātiju? Kāds tur kulturoloģijas pētnieks esot izteicies, ka šī nu būtu viena no piecām obligātajām īpašībām, kam jāpiemīt "nākotnes cilvēkam", ar piebildi, ja mēs tiešām ticam, ka sabiedrība attīstās un viss iet uz augšu…
Un lūk, paskatoties apkārt, šķiet, ka mūsu sabiedrībai, ar to iejušanos ir visai pašvaki! Jā, mēs spējam nobirdināt asaru, skatoties labdarības akciju ekranizācijas, reizi gadā iemest santīmiņus ielu muzikanta cepurē un pat pabarot sētas kaķus. Tiešu, ja tā varētu teikt, labdarību, kad kādam iedod naudu, apģērbu vai pārtiku un visu uzreiz aizmirsts – lieliski pieprotam (esam iejūtīgi), tas labi sanāk un principā ir visnotaļ apsveicami. Bet tikko kā runa ir par kaut vienu piecīti, kas mums it kā tiek atņemts un piešķirts kādai bezpersoniskai citai sabiedrības daļai!…
Kad tās naudiņas valstij tā pamazāk, to jūt īpaši asi, un neviens – pensionāri, jaunās māmiņas, bezdarbnieki vai citi, taču labprātīgi neatteiksies no savām sociālajām garantijā, piemēram, par labu narkomānu rehabilitācijai (pat, ja, mazliet plašāk domājot, paši vien būtu ieguvēji)!? Protams, tas tikai tāds piemērs un, visticamāk, nav korekti salīdzināt sabiedrības grupas (likt tām savā starpā konkurēt), kas jau tā ir vairāk vai mazāk sociāli neaizsargātās.
Tomēr, manuprāt, pavisam uzskatāms piemērs – Latvijas ierēdniecība, kas, kā liecina pēdējie Valsts kontroles dati, slaidi uzspļauj "krīzei" valstī. Viņiem krīzes nav un, kamēr ļaus darboties – izmaksāt prēmijas dāvanu kartēs, pieplusot algas, atlaižot iestādes apkopējas, u.tml. – arī nebūs. Bijušas nebijušas kaut kādas tur sociāli neaizsargātās grupas un viņu pabalsti, kam valstij naudas it kā nepietiek, jo arī ierēdnis taču ir cilvēks, arī viņam ir ģimenes un… iespējams, ievērojams kredīts jāmaksā! Viņš bez 1000 mēnesī iztikt nevar!
Un te nu jāsaka, vismaz mana empātijas spēja nestrādā… situāciju nesaprotu!
NU NU ES VARU 5LS PĀRSKAITĪT NO PENSIJAS, UN TAD KAS MAINĪSIES?
Nevienam nav saprotams vārds “empātijas”. Tas ir svešvards mūsu sabiedrībā. Jāmeklē googlē. Gandrīz gads pagājis bez neviena komentāra.
„Par cilvēku nepiedzimst – par cilvēku kļūst” … iespējams, ne visi … par cilvēku vari sākt saukties tad, kad esi spējīgs padomāt par citiem … ja esi sācis kaut ko darīt citu labā, brīvprātīgi un bez atlīdzības, tad vari uzskatīt, ka esi sācis ceļu uz savu cilvēcību. Jo tīri bioloģiski cilvēks ir mehānisks šūnas atkārtojums savas sugas DNS robežās, tāpat kā jebkura cita dzīvības forma uz zemes. Cilvēku padara par cilvēku gars, kas viņā mīt, jeb tieši tas gars arī nosaka mūsu cilvēcības pakāpi. Cilvēks augstākajā cilvēcības izpausmē ir maksimāla sevis atdeve, jeb ziedošanās sabiedrības labā. Un cilvēciskais altruisms ir kā civilizācijas attīstības augstākais punkts !
empātija ir līdzjūtība, jeb pat kaut kas vairāk par to – empātisks cilvēks izjūt otru kā sevi … un tas neattiecas tikai uz ciešanām, bet arī uz prieku, ko izjūt otrs …
Pilnīgi piekītu 🙂