Kad sāku apdomāt šo sleju, prātā uzreiz ienāca viena doma – kāpēc tad, ja sūdzība skar ārstu, skolotāju vai kultūras cilvēku, to iztirzāt un atbildi meklēt ir daudz grūtāk, nekā, ja problēma gadījusies kādā citā sfērā, piemēram, komunālajā. It kā jau visi ūdensvadi, neremontētās ielas, izdegušās spuldzes ir vistiešākajā saistībā ar cilvēku, tomēr nejūties tik emocionāli iesaistīts, kā jau sākumā pieminētajos gadījumos.
Atliek vien secināt, ka pati veselības joma ir tik ļoti trausla, jūtīga un ar cilvēka veselību saistītie jautājumi ir tik ļoti personīgi, ka žurnālistam starp sūdzētājiem un atbildētajiem nemaz īsti nav vietas. Jo viss – diagnozes, izrakstītās zāles, izdarītās (vai gluži otrādi – neizdarītās) procedūras – ir it kā publiski necilājamas lietas. Un tomēr – tieši ar ārstēšanos saistītie pārdzīvojumi, turklāt abām pusēm – ārstiem un pacientiem – parasti ir vissmagākie un vissāpīgākie. Nereti notikušais ir tiešām kliedzošs, bet tikpat lielas ir bailes kādam par to pastāstīt, jo – tepat vien Tukumā jādzīvo un tepat vien jāārstējas. Vai jāsniedz palīdzība. Un ko tur daudz teikt – visi esam cilvēki, katram var misēties, var gadīties, ka ne viss rit smalki un kā pa diedziņu. Varētu teikt, kā jebkurā nozarē, ja vien, ja vien plīsušu cauruļu vai neizbraucamo ceļu vietā nebūtu cilvēku…dzīvības…
Mazliet citādi tas ir kultūras jomā. It kā netverama, neaprēķināma un plauktiņos neieliekama sfēra, bet – cik daudz kaislību, Sīzifa sviedru un arī… aizvainojuma!? Kuram par ko jāatbild, kam kas jāorganizē, kam par ko jārūpējas un…Vai tiešām jārūpējas, ja runājam par veseliem, pieaugušiem un labu izglītību baudījušiem cilvēkiem? Cilvēkiem, kam cita starpā vismazāk būtu patērnieciski kaut kas par katru cenu jāpaģēr. Vismaz tāds ir mūsu – sabiedrības vairuma – priekšstats par radošo profesiju pārstāvjiem. Un tik neērti būt šiem it kā jau profesionāļu strīdiem, šiem lielās nesaprašanās kalniem pa vidu, būt žunālistam, kas uzklusa visus viedokļus un tomēr cenšas atrast kādus kopsaucējus. Kaut ko, par ko varam mierīgi un bez apvainojuma parunāt un, kas jo svarīgāk – vienoties.
jā ,jā
Te ir diezgan skaidra noraade uz provinciaalismu.Mazpilseetaa runaat ,diskuteet,analizeet darba jautaajumus ir nepieklaajiigi,jo tas tiek uztverts kaa ljoti personisks apvain ojums,taapeec par darba kvalitaati parasti izvairaas runaat,jo mazpilseetaa katrs ir “gjeenijs“kur nu veel vienoties,tas tachu prasa milziigu intelektu: dzirdeet otru,uzklausiit,izveerteet,apdomaat,analizeet, utt. Vieglaak tachu “bliezt“ savu nepaarsuudzamo patiesiibu un veel jo vairaak ja esi “galvgalii“,kursh gan driikstees tev iebilst. Un te pat jau blakus ir arii jautaajums par kriteerijiem un no kaa tie veidojas. Ja tie veidojas no seriaalu apluukoshanas,shlaageraptaujaam,dzetenaas preses,tirguu dzirdeetaam
“patiesiibaam“,tad gruuti,pat neiespeejami shai vienotaa telpaa buut cilveekam ,kura kriteeriji ir veidojushies atshkjiriigaak(skatot Tarkovski, Rjazanovu,Almadorovu,klausot Bahu,Maaleru,lasot Hesi,Platonu vai Dostajevska lielformaatus. Ar shaadu intelektuaalu konfliktu nav iespeejams sadziivot. Irt vienkaarsha iespeeja – nepiedaliities. Viss.
Te ir jautaajums par to kaads cilveeks ar kaadu intelektuaalo staavokli ir man priekshgalaa un kas ir mans vadiitaajs,darba deveejs.
pilnīgi piekrītu antrai.
Tukumā dzīvo vieni pāķi un neizglītoti ļautiņi.
Nepiekrītu gan! Tukumā dzīvo kolosāli cilvēki. Ja pats esi pāķis, tad arī pāķi tevi "pievelk".
buy viagra buy viagra online tesco – viagra online uk pharmacy