Tā dzīvē iekārtots, ka nekas nestāv uz vietas – kaut kas tiek celts no jauna, kaut kas, aktīvi izmantojot, nolietojas un kaut kas aiziet nebūtībā, lai varētu tā vietā atkal ko būvēt no jauna. Varētu teikt – it kā loģiska lietu un finanšu aprite, bet arī šajā loģiskajā ceļā ir, tā teikt, melnie caurumi jeb vietas jautājumiem. Un viens no tiem: vai par dārgu naudu būvētais tiek pienācīgi apsaimniekots pēc tam, kad kāds Eiropas Savienības vai pašvaldības apmaksātais projekts beidzas? Šāds jautājums radās, pavērojot, kas notiek ar salīdzinoši nesen uzceltiem objektiem gan tepat Tukumā, gan arī tālākos novados.
Viens no šo pārdomu rosinātājiem bija, ja tā var teikt, ar ļoti smirdīgu iemeslu – laikus neizvestu sauso tualeti pie Teiču purva skatu torņa. Redzot mēslus straumītēm vien tekot uz stingri sargātā purva pusi, kura malā, kā varēja noprast, tie izgāzti ne reizi vien, radās jautājums – kas notiek ar šādām publiskai apskatei paredzētam vietām tad, kad daudzus tūkstošus, ja pat ne miljonus vērtie projekti beidzas? Protams, 27 metru augstais skatu tornis ir liels ieguvums, jo ļauj apskatīt plašo purvu, kurā pastaigas ir ierobežotas, bet jautājums – vai bez Eiropas naudas kāds būs tik gana bagāts, lai reiz pamatīgo skatu torni remontētu, ja tagad nav spējīgs pat izvest tualeti un pasargāt koka būdiņu no bojāšanās?! Līdzīgu stāstu par zālē ieaugušām atpūtas vietām, apskretušām norādēm, aizaugušām dabas takām netrūkst, jo – projekts sen kā beidzies, bet naudas dažādo objektu uzturēšanai vairs nav…
Par vēl vienkāršāku piemēru tepat Tukumā pastāstīja kāds Jauntukuma iedzīvotājs, aicinot paskatīties, kas notiek ar mikrorajonā pirms pāris gadiem izveidotajiem grāvjiem. Mērķis, kā atceramies, kādēļ pašvaldība ieguldīja naudu grāvju rakšanā, bija vienkāršs – lai no ielām novadītu lietus ūdeņus un saglabātu to segumus iespējami ilgāk kvalitatīvus, taču – atkal problēma ar apsaimniekošanu – uz urrā izraktie grāvji tagad vietām iegruvuši, pilni ar lietus laika sanesumiem, neizpļauti, kas liek domāt, ka pavisam drīz bilde būs akurāt tāda pati, kā pirms to rakšanas. Līdzīga situācija ir arī valsts ceļos, kur, piemēram, Lestenes virzienā braucot, grāvji tika izrakti pamatīgā dziļumā, bet nepagāja ne dažu gadu, lai arī tie būtu aizauguši, turklāt šopavasar vietām tie īsti labi nekalpoja to pašu sanesumu dēļ. Grūti pateikt, kāpēc kopt tos ir neizdevīgāk, nekā rakt no jauna…
Tādas, lūk, pārdomas, kuras sākām ar jautājumu un ar jautājumu arī pabeidzam – ko darīsim tad, kad teju ikvienas būves uzturēšanai un būvniecībai vairs Eiropas fondu nebūs nemaz?!…