Šīs pārdomas radās satiksmes autobusā, noklausoties (nu tiešām nebija nekādas iespējas to visu nedzirdēt) divu puišu sarunu par ieguvumiem un zaudējumiem skolā, kuras durvis tikai nesen kā aizvērušās. Par laimi, autobuss Tukumā iegriezās caurbraucot, tāpēc nosauktie uzvārdi bija sveši, tomēr šaubu nebija, ka tieši tie cilvēki tika vainoti par centralizēto eksāmenu procentuālajiem vērtējumiem. Skaidrs, ka īsti laimīgs un visaptverošu nākotni sološa skolas nobeiguma puišiem nebija, tomēr tas nebija liedzis doties uz galvaspilsētu, lai brīdī, kad visa pasaule pie kājām, arī visas iespējas izmēģinātu. Kad visu iespēju zeme Rīga bija klāt, izskanēja arī vārdi, ka gan jau kāda vieta augstskolā vēl būšot palikusi…
Pēc tam ilgi neatstājās pārdomas par to, kas paliek pāri pēc skolas. Ne to divu brašuļu dēļ, kuru sekmju procenti, iespējams, vien pašu vaina; drīzāk domas bija par vispārīgo – kas skolā atkarīgs no paša, kas – no vecākiem un kas – no skolotāja? Kā rindā nostājās visi tie veiksmes pilnie gadījumi, kad aiz paldies bija sekojuši stāsti par skolotājiem, kas skolēnā pamanījuši, sajutuši kādu dzirksti, kādu talanta maliņu, kādu drupatiņu no spējām un talanta. Un tieši tas licis vērtēt stingrāk, dot un arī prasīt vairāk. Kur pie vainas nav bijis tērpa smalkums, ģimenes sakņu dziļums vai vecāku maka biezums, bet ar šķībi greizu rokrakstu uzrakstīts izcili interesants sacerējums vai apbrīnojami un negaidīti parādīta “gaiša galva” matemātikas uzdevumā. Bet ja īpaša talanta nav? Ja bērns nekad nav bijis pirmajā pieciniekā, kas katru mīļu brīdi dzied un deklamē? Ja nav ar skanīgu balsi, lai derētu korim, vai tik ar pareizu ritmu apveltīts, lai dejotu deju kolektīvā? Kāds noteikti šai uzskaitījumā atpazīs sevi vai savu bērnu un ar rūgtuma secinās, ka nav nedz ievērots, nedz izvirzīts, ka bijis vien vārds sarakstā. No otras puses – vai ir iespējams vienam skolotājam ievērot visus 25 (vietām arī 30 un 33) vienas klases solos sēdošos – ieraudzīt talantu, piemeklēt pulciņu; kad vajag – pabīdīt, piebremzēt, uzslavēt? Varbūt laimīgām beigām derēs vārdi, ka katrs pats ir savas laimes kalējs – ka dzīvē nekad nevar zināt, kad rokās nonāks īstā dzelzs vai sanāks īstais kalums. Tas – runājot tieši, bet – ja pārnesti – kas mūs neiznīcina, tas padara stiprākus. Arī puišus taču pašvakās atzīmes atestātā itin nemaz nenobiedēja…
Mīļā Agita, reti kurās skolās klasēs ir līdz 30 bērnu, labi ja 15 salasās, piem.vidusskolās un diemžēl skolotāji ir tik ļoti noslogoti, ka nav laika pat savu mācību vielu kārtīgi iemācīt.
Skolotāji ir tik ļoti noslogoti, jo klasē labi, ja salasās 15 bērni…kaut kā nelīmējas kopā. Nabadziņi. Bērnu paliek arvien mazāk, darba aizvien vairāk…nu, paskaidrojiet man, kā tas ir iespējams. Brīžiem tāda sajūta, ka bērnam cenšas izspiest pēdējo sulu jau 1.klasē, saforsējot un radot riebumu pret mācīšanos. Visu vajag visiem vienādi: lasīt, jo ātrāk, jo labāk; runāt, jo vairāk, jo labāk; dejot, jo pareizāk, jo labāk. Intereses pēc salīdzināju ar Vācijas programmu, kur 1-2.klasē tikai pamazām, pamazām bērns tiek pieradināts pie slodzes un gala rezultātā kaut kā viņiem tie skolnieciņi, beidzot skolu brīvi runā 2 svešvalodās (no pieredzes zinu) un pamata lietās ir daudz zinošāki, jo negrābstās pa gaisu,visu apgūst pamatīgi un nebaidās paust savu viedokli, argumentēt, jo nepastāv tikai 1 pareizais -skolotāja viedoklis.