Pamats ilgam mūžam noteikti ir veiksmīga gēnu kombinācija jeb iedzimtība, saprātīga dzīvošana, lieki nepasteidzinot savas fiziskās formas nolietošanos. Arī attieksme pret dzīvi un tās notikumiem, jo nekas tā nevārdzina garu un miesu kā hroniska ieniršana negatīvās emocijās. Salīdzināt cilvēka mūžu ar valsti, protams, ir sava veida spekulācija, un tomēr – gribas pajautāt un padomāt, kā ir ar Latviju, kas tikko nostājusies uz starta līnijas ceļā pretī savai simtgadei? No vienas puses, ar iedzimtību mums visam vajadzētu būt tā kā daudzmaz kārtībā. Pirms 95 gadiem bija cilvēki, kas latvietības un Latvijas ideju bija gana sevī iznēsājuši, lai rezultātā dzimtu pilnvērtīga valsts. Jā, varbūt ne tik pompoza, saposta, bagāta un pieredzējusi kā daža laba cita Eiropas māsa, tomēr pašiem sava – sava Latvija. No otras puses ir saprātīgā dzīvošana. Ar to gan, šķiet, brīžam iet kā pa celmiem. Iespējams, pie vainas ir arī tā nomācošā pauze 50 gadu garumā, bet nu reizēm šķiet, ka ķeršana, grābšana un kampšana dažam labam stāv krietni pāri godprātīgai attieksmei pret dabu, darbu un arī līdzcilvēkiem. Līdz ar to meži kļūst retāki, jūra – piesārņotāka, bet brīžam pavisam neveselīgu ekonomisko un biznesa noslieču dēļ daļa Latvijas iedzīvotāju – valsts asinis – spiestas aizplūst.
Un tomēr vistraģiskāk, manuprāt, ir ar attieksmi! Kad tiek runāts ar un par ilgdzīvotājiem, nereti tiek pieminēts gan rimts raksturs, gan pozitīva domāšana, kas, sasniedzot 100 gadus, ļauj bez mielēm atskatīties uz savu raibo pagātni un pateikties par katru jaunu dienu, kas dota, lai dzīvotu ar pilnu krūti. Valsts gadījumā, protams, simtam nevajadzētu būt kaut kādai beigu robežai, bet gan tikai labam pamatam tālākai attīstībai. Vai spēsim atrast dzirksti, kas noteikti bija, Latvijai piedzimstot? Vai vēl arvien esam uz būsim gatavi gan fiziski, gan emocionāli savā valstī ieguldīt tik, cik vien katrs spējam? Vai arī… mums pietiks ar vienu tādu kārtīgu, bet… tikai cilvēka mūžu? Laiks rādīs…