Kas nākotnē dzīvos Latvijas laukos un mazpilsētās?

Aizvien vairāk dzird sakām, ka lauki izmirst, paliek tukši. Dažviet attīstās vien nedaudzas lauku saimniecības. Nereti par zemes īpašniekiem ir kļuvuši ārzemnieki. Jaunie cilvēki labākā gadījumā pārceļas dzīvot uz pilsētām, kur bērniem ir skola, kur ir sasniedzams ģimenes ārsts un ceļš, pa kuru nokļūt mājās un uz darbu. Bet sliktākā gadījumā – meklē darbu ārzemēs. Tā kā cilvēki sameklē citu dzīves vietu, skolas slēdz. Laukos trūkst ārstu un reāli pašlaik nekas netiek darīts, lai jaunos ārstus motivētu dzīvot un strādāt laukos.

Domājot par šīm problēmām, nedaudz mulsinošs bija «Latvijas Avīzes» 29. marta numurā izveidotais Centrālās statistikas pārvaldes datu apkopojums, kurā no Latvijas 110 novadiem un deviņām pilsētām tika nosaukti 60 neuzņēmīgākie novadi un pilsētas pēc tirgus sektora uzņēmumu skaita uz 1000 iedzīvotājiem 2014. gadā. (Tirgus sektors ietver pašnodarbinātos, individuālos komersantus, zemnieku un zvejnieku saimniecības, komercsabiedrības). Un izrādās, ka neuzņēmīgāko vidū ir arī visi četri mūsu novadi – 39. vietā Jaunpils, 41. – Tukums, 58. Engure, bet ”godpilnajā” priekšpēdējā jeb 59. vietā – Kandavas novads. Pret šādu datu apkopojumu gan varētu iebilst, jo vēl taču ir arī daudz citu kritēriju, kā varētu vērtēt uzņēmējdarbību novados. Tomēr ir dažas lietas, par kurām jādomā. Piemēram, uzņēmēji sūkstās, ka trūkst darbinieku, par kvalificētiem darbiniekiem nemaz nerunājot. Taču dažkārt ir interesanti palasīt darba piedāvājumus, un tad redzams, ka lielākoties visur tiek piedāvāta minimāla alga – 370 eiro pirms nodokļu nomaksas, bet izvirzītās prasības pretendentam, kā, piemēram, dažādas datorprasmes, svešvalodas zināšanas, plus tam vēl prasmes kādā konkrētā profesijā… – oi! oi! oi! (Jāpiebilst, ka visas pieprasītās prasmes nudien nav lēts prieks.) Turklāt, nu kurš tad par tādu naudu var izdzīvot, nemaz jau nerunājot par ģimenes uzturēšanu! Un nav jau arī nekāds noslēpums, ka aplokšņu algas joprojām pastāv, kaut arī ne vienmēr uzņēmējs ir tāds nabadziņš, ka nespēj samaksāt nodokļus un darbam atbilstošu atalgojumu. Dzīvojam taču mazpilsētā, un te, kā tautas paruna saka, īlenu maisā nenoslēpt…

Tas, vai saimniekojam vienai dienai, vai domājam par sava uzņēmuma, sava ciema vai pilsētas attīstību ilgtermiņā ir mūsu pašu rokās. Vēl visi nav aizbraukuši dzīvot un strādāt svešumā un vēl ir cerība, ka varētu būt arī tādi, kuri atgriežas.